Vārds kā baznīcas kritērijs par mācību

“Ganīt nozīmē sniegt mācību, no kā dzīvo dvēsele, (mācību), kura ir ticība un evaņģēlijs.“ [Mārtiņš Luters]

Tāpat kā Dievs ar Savu vārdu ir baznīcas pamats, tā Viņš darbojas ar Savu vārdu un uzdevumu vai sludināšanas kalpošanu tādā veidā, ka no pasaules tautām tiek aicināta un sapulcēta Dieva tauta. Tā ir izšķiršanās par mūžību, izšķiršanās, kas notiek pasaulīgās dzīves laikā.

Mācīšana, sludināšana un ganīšana ir ar vienu nozīmi – tādējādi, ka Kristus pats tur ir klātesošs, runājot un darbojoties (2.Kor.5:20; Lk.10:16). Tādēļ jebkuras pareizas sludināšanas kritērijam jābūt šī vārda autentiskai tālākiešanai, kura vienīgā nes sevī apsolījuma iedarbību. Vārds netop par Dieva vārdu tāpēc, ka tas darbojas cilvēkos, bet gan tāpēc, ka tas ir Dieva vārds, tas par tādu top uzņemts ticībā (1.Tes.2:13).

Kā Dieva vārds darbojas sludināšanā pēc Svētajiem Rakstiem, to atzīt un izprast var tikai ar paša šī vārda palīdzību. Ar to tiek atklāts, kādā veidā Dievs pats darbojas caur mums un mūsos (Rom.10), kā saderas kopā gans un ganāmpulks, tā ka ganāmpulks, klausīdamies var atšķirt gana balsi no citām un var viņam sekot (Jņ.10), un kā izsētā sēkla brīnumainā, mums bieži nesaprotamā veidā nes augļus Dieva valstībai (Mk.4; Mt.13; 1.Kor.3:4-8).

Bet, kas domā, ka nokļūšanu pie Rakstu teksta izpratnes un tā tapšanu par ticību var analizēt un, ka tā jāsniedz, tas Svēto Rakstu Dieva vārdā sniegto pneimatisko īstenību aizstāj ar cilvēku metodēm, kurām nav Dieva apsolījuma un ar kurām pavedina un piedzīvo neveiksmi Dieva un cilvēku priekšā. Mācītājs tad tieksies pēc personīgiem sasniegumiem un cilvēku cieņas un, otrādi, viņš, neredzot panākumus, kritīs izmisumā, tāpēc, ka nav uzdevumu nesošā apsolījuma. Viņš bīsies no cilvēku tiesas, cilvēku spriedums viņam būs svarīgāks nekā sludināšana par izglābšanu no tiesas ticībā uz Jēzu Kristu.