Par zagšanu

Nākamie jautājumi mūsu draudzes noteikumu sarakstā, kuru dēļ pirms Sakramenta saņemšanas būtu nepieciešama saruna ar draudzes mācītāju un grēksūdze, ir negodīgums mantiskās lietās jeb grēki, kas saistīti ar bausli “Tev nebūs zagt!”.

Šis bauslis sargā pasaulīgo mantu un regulē tās mūsu dzīves jomas, kas saistītas ar materiālajām vērtībām. Pārkāpumi šajā laukā ir ļoti izplatīti, jo manta daudzu grēcinieku sirdīs ir kļuvusi par elku, kas ieņēmis Dieva vietu, un uz šī mantas dieva altāra bieži vien tiek upurēts godīgums, uzticamība, tiesa, taisnība un viss pārējais.

Grēks, kas rosina pārkāpt bausli “Tev nebūs zagt!”, ir Svētajos Rakstos bieži izceltā mantkārība. Jaunajā Derībā norādīts, ka mantkārība ir viens no visbīstamākajiem grēkiem. Jēzus ir sacījis saviem mācekļiem: “Sargieties no mantkārības!” (Lk.12:15), “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai!”, bet mantkārīgie liekuļi farizeji Viņu par šiem vārdiem izsmēja (Lk.16:13-14). Atcerēsimies arī, ka tieši zaglīgais un liekulīgais apustuļu draudzes kasieris Jūdass savas alkatības dēļ nodeva Jēzu (sk. Jņ.12:4–6; Mt.26:15).

Arī apustuļi neatlaidīgi ir nosodījuši mantkārības grēku: apustulis Pāvils mantkārību ir nosaucis par elku kalpību (Kol.3:5) un nopietni no tās brīdinājis: “Visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1.Tim.6:10) Tos kristiešus, kas pieraduši pie negodīgas rīcības, apustulis pamāca: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Ef.4:28)

Vēlākos laikos Luters par zagšanu un negodīgumu mantas lietās raksta:

“Tas ir plaši izplatīts, vispārējs netikums, bet tik maz ievērots un vērā ņemts, ka iet pāri mēram. Ja visi zagļi, kas gan sevi tā negrib saukt, būtu jāved pie karātavām, tad pasaule drīz kļūtu tukša un pietrūktu gan benžu, gan karātavu. Jo par zādzību, kā jau teikts, ir jāsauc ne tikai tas, ka iztukšo lādes un kabatas, bet arī tas, kas mēdz notikt tirgū, veikalos, gaļas tirgotavās, vīna un alus pagrabos, darbnīcās un, īsi sakot, katrā vietā, kur tirgojas vai saņem un dod naudu par preci vai darbu.. Tas viss pilnā sparā notiek arī tirgū un parastajos darījumos. Tur cits citu atklāti krāpj ar viltotu preci, mēru, svaru, naudu un apkrāpj ar viltu un īpašiem finansu trikiem vai blēdīgiem tirgus paņēmieniem un cenām, apzināti apspiež, izsūc un moka. Un kurš var to visu izstāstīt vai izdomāt? Vārdu sakot, tas ir izplatītākais amats un lielākā cunfte virs zemes, un, ja uzlūko tagadējo pasauli ar visām tās kārtām, tad tā nav nekas cits, kā lielu zagļu pilna kūts. Tādēļ arī tos sauc par “laupītājiem krēslos” (augļotājiem, kuri ar cienīgu izskatu sēž savos krēslos, zagdami un laupīdami), par lauku un ceļu laupītājiem. Tie neizlaupa lādes, nezog slepeni naudu, bet gan sēž augstos krēslos un tiek saukti par lieliem kungiem un godīgiem, dievbijīgiem pilsoņiem un ar nevainīgu izskatu laupa un zog.” (Lielais katehisms, I, 224, 227–229)

Līdzīgi varētu sacīt arī par mūsdienām, jo zagļu kopš tiem laikiem diez vai būs palicis mazāk. Un, gluži tāpat kā tajos senajos laikos, lielākā daļa no tiem sevi uzskata par godīgiem un dievbijīgiem pilsoņiem, tādēļ arī šis atgādinājums mūsu draudzes noteikumos nebūt nav lieks. Zīmīgi, ka vairāk nekā 18 gadu laikā, kopš esmu mācītājs, labi, ja trīs vai četras reizes esmu dzirdējis, ka cilvēki atzīstas šādos grēkos.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (35)]