Izglītības nozīme

Izglītība patiešām ir ļoti svarīga. Taču ir viegli to uzsvērt tik ļoti, ka citas dzīves jomas pavisam aizmirstas.

Dažkārt gadās sastapt cilvēkus, kas saņēmuši ļoti labu izglītību un gluži vai piepūtušies aiz iedomības par saviem sasniegumiem un amatu. Dīvaini, ka mūs neiespaido viņu spējas vai darbs, kā varētu sagaidīt, drīzāk gan mēs esam sarūgtināti. Tam par iemeslu ir šo cilvēku rakstura trūkumi.

Varētu minēt arī pretējus piemērus. Dažkārt mēs sastopam cilvēkus, kas ieguvuši neilgu, formālu izglītību, varbūt pat nepilnu pamatskolas izglītību. Ja viņi ir veci, viņi var būt skolojušies tikai divus vai trīs gadus. Tomēr skaidri redzams, ka viņi ir īstas personības, un viņiem ir labi klājies vēlākajā dzīvē. Daži ir kļuvuši par noderīgiem sabiedrības locekļiem, nevainojami veicot darbu dažādās dzīves jomās. Kā to izskaidrot? Pieminēsim tikai dažus problēmas aspektus.

Pirmkārt, lasītprasme, kas priekšzīmīgi apgūta pirmajā skolas gadā, kalpo par atslēgu uz zināšanu pasauli. Ir cilvēki, kas nav nekad apmeklējuši skolu, bet ir iemācījušies lasīt citādi. Varbūt viņus mācīja lasīt mājās vai vietējās baznīcas Bībeles stundās.

Otrkārt, viņiem bija atvērts prāts. Tas palīdz uztvert un sakārtot iespaidus, vēlāk izmantojot tos personīgo zināšanu un pieredzes veidošanā. Arī šajā ziņā “miesas spīdeklis ir acs” (Mt.6:22).

Treškārt, šādos cilvēkos var atrast gan pazemību, gan rakstura pastāvību. Šīs īpašības palīdz pārvarēt grūtības un pacelties pāri maznozīmīgām dzīves likstām.

Ceturtkārt, jābūt lielai mīlestībai pret apkārtējiem cilvēkiem. Cilvēks, kuram nav šādas mīlestības, nebūs ar mieru veltīt sevi kalpošanai saviem tuvākajiem, starp kuriem ir daudzi tādi, kas tikpat labi varētu kalpot viņam, jo viņiem ir bijis daudz vairāk priekšrocību, uz kurām paļauties un no kurām smelties.

Iepriekš teiktais nav attaisnojums tiem, kas cenšas likt šķēršļus vai pat aktīvi darboties pret izglītības programmām vietējā sabiedrībā. Par piemēru minot cilvēkus, kas daudz sasnieguši bez īpašas izglītības, jāatceras, ka tie ir izņēmumi.

Vispārīgi runājot, laba un pēc iespējas plašāka izglītība ir nepieciešama. Tomēr izglītība nav jāuztver kā mērķis, bet gan kā līdzeklis ceļā uz noteiktu mērķi. Un šis mērķis ir divkāršs: personīgā attīstība un apmācība, lai kļūtu par labu skolnieku, studentu, cilvēku, pilsoni, un, otrkārt, par tādu pilsoni un kalpu, kas gatavs palīdzēt un kalpot sabiedrībai gan šaurākā, gan plašākā mērogā, kad vien pēc tā rodas nepieciešamība.

Ja šo tendenci neizveido skolniekos jau no paša sākuma, pastāv liela iespēja, ka vēlāk tā viņos arī neparādīsies. Turpretim skolnieki un studenti mācīsies un studēs tikai savu egoistisko mērķu dēļ, varbūt pat saindējoties ar iedomīgu lepnumu par savām zināšanām.