Kur ir ticības noslēpums?

Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, proti – ticības vārds, ko mēs sludinām [Rom.10:8].

Izlasiet labi šo tekstu! Te ir ticības noslēpums. Te ir patiesā gudrība. “Tuvu pie tevis ir tas vārds.” Cilvēkam, kas grib atrast Dievu un Kristu, ir jāpieķeras vienīgi Dieva vārdam. Tieši tur Dievs vēlas mūs sastapt. Tur tu atrodi Kristu. Nav nepieciešams klaiņot apkārt un meklēt Viņu neskaidrās sajūtās vai nepazīstamās vietās, nedz augstumos, nedz dziļumos. Bet Viņš tev ir pavisam tuvu, Dieva vārdā – ticības vārdā.

Ja tu pieņem ticības vārdu savā sirdī, tu esi pieņēmis pašu Kristu. Tad tev ir viss, ko šie vārdi saka un sola. Tev vairs nav nepieciešams domās klīst šurpu turpu un sacīt: “Ja vien es zinātu, ko Dievs debesīs par mani domā! Ja vien es zinātu, vai mans vārds ir rakstīts dzīvības grāmatā vai nav! Ja vien man Dievs atklātu Sevi un runātu uz mani!” – Nesaki tā savā sirdī. Tas Kungs jau ir darījis to, ko tu vēlies. Viņš jau mums atklāja Sevi un runāja vārdu, kas attiecas uz mums visiem – ikvienu no mums. Tev jāzina, ka Viņš nešķiro cilvēkus, bet visiem vienlīdz ir pasludinājis Savu žēlastības kārtību.

Pasaules lietās mēs gluži labi saprotam, kā darbojas vispārējie likumi. Kad es zinu sabiedrības likumus, man nav jāsaka: “Ja vien man būtu ļauts runāt ar valdnieku un zināt, ka varu paļauties uz valdnieka aizstāvību.” Jo iepriekš jau zinu, kam viņš ir žēlīgs un ko viņš aizstāv, proti – tos, kas dzīvo saskaņā ar viņa valsts likumiem.

Tāpat ir ar Dieva vārdu. Vienīgi dēļ savas neticības Dieva vārdam mēs nezinām, ko Dievs par mums domā. Viņš ir atklājies mums Savā vārdā. Un vienu lietu es zinu skaidri: ja es nevēlos ticēt – “skūpstīt Dēlu”, bet drīzāk dzīvot patvaļīgi ar pasauli un rīkoties pēc sava prāta, miesas kārībām un vieglprātības, tad es atrodos zem Dieva tiesas sprieduma. Bet, ja es gribu nopelnīt Dieva žēlastību ar savu taisnību pēc bauslības, tad man jāzina, ka bauslībai ir nosacījums: “Izpildi visu un tad tu dzīvosi.” Bet, ja kaut pavisam nedaudz grēkoju, tad atrodos zem lāsta.

Turpretī – ja esmu bauslības notiesāts, bezpalīdzīgs, nospiests un meklēju glābšanu vienīgi pie Dēla un Viņa izpirkuma, nevarēdams iztikt bez Viņa Evaņģēlija, tad zinu, ka esmu tērpies Viņa taisnībā un ierakstīts dzīvības grāmatā, lai arī kā es justos savā sirdī un cik nelāgi viss liktos. Kā es to zinu? To zinu no Dieva vārda. Kam gan citam ticēšu, ja ne pašam Dievam? Un to Viņš daudzviet sludina.

To visu nopietni liksim pie sirds, jo citādi būs pārāk grūti pastāvēt ticībā pārbaudījumos, ko mūsu sirdis cieš šai pasaulē. – Miesa ir pilna grēkiem. Sirdsapziņa grib vadīties pēc likumiem (legālisms). Dievbijīgas sirdis jūtas kā vaļējas brūces. Un arī Dievs ar Savu žēlastību ir bieži dziļi apslēpts un ļoti neparasts. Un, kamēr vien dzīvojam virs zemes, mūsu ienaidniekam velnam ir daudz iespēju un līdzekļu mums uzbrukt. Tad mūsu bēdās ir vajadzīgs cietoksnis, jo mēs nevaram paļauties uz sevi, savu varēšanu un jušanu, bet mums cieši jāpieķeras varenā Dieva mūžīgajam vārdam.

Par šo dārgo mākslu Luters saka ļoti pamācošus vārdus:

“Viena lieta ir ticēt, un otra – just. Tādēļ mums ir jāatstāj sajūtas un ar klausīšanos jāsatver Vārds tieši tā, kā lasīts. Un mums tas jāieraksta savās sirdīs un jāpaliek pie tā, kaut man nepavisam nešķistu, ka mani grēki man ir atņemti, jo arvien tos jūtu sevī.”

Bet tas notiek vienīgi tā, ka ticība neatlaidīgi pieķeras Dieva vārdam un domā: lielais Dievs, debess un zemes Radītājs sludina: “Tik tiešām, ka Es dzīvoju.. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo” [Ec.33:11].

Kurš pazudis grēcinieks gan nevēlas paļauties uz šiem vārdiem, bēgt pie Viņa un iegūt dzīvību? No pasaules sākuma varenais Dievs ar daudz vārdiem un izteiksmīgām līdzībām ir atklājis Savu mūžīgo nodomu, ka Viņš ar Savu vienpiedzimušo Dēlu ir vēlējies vērst par labu cilvēka grēkākrišanu, izpirkt grēkus un piepildīt bauslību.

Liels evaņģēlistu pulks un Svētā Gara spēks virs zemes liecina, ka tas viss ir paveikts. Un Tas Kungs sludina: “Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam” [Atkl.1:17–18] – “Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota” [Atkl.21:6].

Kurš grēcinieks gan nepaļausies uz šiem vārdiem un paļāvīgi nedosies pie žēlastības troņa? Kurš pārbaudīts kristietis negūs mieru savai nogurušajai sirdij no šiem vārdiem par spīti visiem kārdinājumiem un vājībām? Vārds, jā, pats Dieva vārds, ir “tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī”, kad tu to saņem ticībā. Vienīgi Dieva vārdā tev ir dots Kristus un visa Viņa pelnītā pestīšana.