Ļaunais, gudrais, patiesība

Tas pieder pārsteidzošākajām, bet vienlaikus arī neaupšabamākajām pieredzēm, ka ļaunais, bieži vien pārsteidzoši īsā laika brīdī, parāda sevi kā muļķīgu un nejēdzīgu. Ar to nav domāts, ka katram ļaunajam darbam uz pēdām tulīt seko sods, bet principiālais dievišķā baušļa atcēlums šķietamās interesēs par zemišķo sevis saglabāšanu, tieši darbojas pretēji šai pašuzturēšanas interesei…

Gudrais konkrētā bagātībā un tajā ietvertajās iespējās vienlaikus saskata arī nepārkāpjamās robežas, kas ir dāvātas rīcībai ar cilvēciskās kopdzīves paliekošajiem likumiem, un šajā atziņā balstoties gudrais, un arī labais rīkojas gudri.

Vienkārši pasaulē tā ir iekārtots, ka pamatlikumu un tiesību respektēšana kalpo pašsaglabāšanai, un ka šos likumus drīkst pārkāpt tikai pavisam īsi, vienreiz, atsevišķos gadījumos, ja tas ir nepieciešams. Kamēr tie, kas no vajadzības rada principu, un tātad blakus šiem likumiem rada jaunu likumu, agrāk vai vēlāk, bet ar neuzvaramu spēku tiks nosisti. Imanentā vēsturiskā taisnība atalgo un soda rīcību, mūžīgā Dieva taisnība pārbauda un tiesā sirdis.