Pasaulīgais un kristīgais

Kristīgais nav identisks ar pasaulīgo, dabiskais ar pārdabisko, atklāsmē saņemtais ar saprātīgo, bet tas eksistē starp abiem, vienīgi Kristus realitātē – tas nozīmē, ticībā dotajā vienībā ticot šai pēdējai patiesībai.

Šī patiesība tiek pasargāta tādējādi, ka pasaulīgais un kristīgais savstarpēji noliedz jebkuru statisku patstāvību, kas varētu būt vienai vai otrai. Tās ir polemiskās savstarpējās attiecībās, un tieši ar to tās apliecina savu kopējo realitāti, to vienību Kristus realitātē.

Tāpat kā Luters polemiski nostādīja pasaulīgo pret Romas baznīcas sakralizāciju, tāpat šim pasaulīgajam tai pašā acumirklī, kurā tas nonācis bīstamībā, ir jākļūst patstāvīgam, kā tas arī drīz pēc reformācijas notika un savu augstāko punktu sasniedza kulturprotestantismā, lai tam polemiski iebilstu kristīgais, “sakrālais”.

Abos gadījumos tad ir runa par tieši to pašu pieeju, proti, par norādi uz Dieva un pasaules realitāti Jēzū Kristū.