Dievbijīgo cilvēku dusmas

Pazemotais Dievcilvēks sadusmo gan dievbijīgos cilvēkus, gan cilvēkus vispār. Sadusmo Viņa vēsturiskā neskaidrība.

Dievbijīgajiem visneaptveramākā ir šī cilvēka pretenzija, sakot, ka viņš neesot tikai dievbijīgais, bet gan Dieva Dēls. Un tādēļ arī Viņam ir pilnvara teikt: “Bet es saku jums” (Mt.5:22) un “Tavi grēki ir tev piedoti” (Mt.9:2).

Ja Jēzus daba būtu dievišķota, tad šī pretenzija atkristu. Ja Viņš darītu zīmes, ko no Viņa gaidīja, tad Viņam ticētu. Bet tur, kur to no Viņa gaida, Viņš paiet malā. Un tas izraisa dusmas. Bet no šīs lietas ir atkarīgs viss. Ja viņš uz jautājumu, vai viņš ir Kristus, būtu atbildējis ar brīnumu, tad šis teikums – Viņš ir kļuvis cilvēks tāpat kā mēs, būtu nederīgs, jo tad pašā svarīgākajā punktā būtu bijis izņēmums.

Ja Jēzus būtu sevi dokumentējis brīnumos, tad mēs gan ticētu, bet tad Kristus nebūtu mūsu pestīšana, jo tad tā nebūtu ticība Dievam, kas kļuvis cilvēks, bet gan pārdabiska fakta atzīšana. Bet tā nav nekāda ticība.

Tikai tur, kur es atsakos no acīmredzamiem pierādījumiem, tur es ticu Dievam.