Smagāki un vieglāki grēki

Šodien atkal ir ļaundari un svētie, un pavisam atklāti. No tveicīgas lietus dienas pelēcības pelēkais ir pārvērties melnos mākoņos un negaisa spožajā zibenī.

Kontūras ir pārlieku asas. Patiesība atklājas. Klīst Šekspīra tēli.

Taču ļaunajiem un svētajiem nav gandrīz nekā vai nekā kopēja ar ētiskajām programmām, tie kāpj augšā no dziļumiem un ar savu parādīšanos pārplēš ellišķo un dievišķo bezdibeni, no kuriem tie nāk un ļauj mums iemest īsus skatienus nekad neapjaustos noslēpumos. Daudz sliktāk par ļauniem darbiem ir būt ļaunam.

Ļaunāk ir, ja melis saka patiesību, nekā kad mīlētājs noliedz patiesību, ļaunāks par naida pārņemtu cilvēku mīlētāju ir cilvēku nīdējs, kas vingrinās brāļu mīlestībā. Tiešām paši meli ir labāki nekā patiesība meļa mutē ir. Pats naids ir labāks par brālīgas mīlestības darbiem, ko veic cilvēku nīdējs.

Tātad viens grēks nav tāds pats kā cits. Tiem ir dažādi svari. Ir smagāki un vieglāki grēki. Atkrišana ir daudz smagāka nekā krišana. Atkritušo visspožākie darbi ir melni kā nakts iepretīm uzticīgo vistumšākajām vājībām.