Likums un taisnīgums

Sabiedrības varas iestādēm savā darbā, jāvadās pēc diviem galvenajiem principiem – taisnīguma un sabiedrības labklājības. Abi principi ir cieši saistīti viens ar otru, tādēļ darbojas kopīgi un kalpo viens otram par atskaites punktiem.

Pirmais nevar pastāvēt vai pienācīgi darboties, ja nepastāv un nedarbojas otrais. Līdz ar to sabiedrības labklājība nav panākama bez tiesas, kura vienmēr jāspriež tā, lai sekmētu un vienlaicīgi uzraudzītu sabiedrības labklājību un pēc iespējas aizkavētu jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesu nedrīkst spriest nesaprātīgi vai pārākuma garā. Visos gadījumos, kad rodas kārdinājums tā rīkoties, to vislabāk atklāj un uzvar kalpošanas gars, “patiess sabiedrības gars”.

Tā runāt un domāt ir prātīgi, bet kā tad darbojas tiesa? Kā tie, kuri ir tieši atbildīgi par tiesas spriedumiem, var zināt, kas ir “pareizi”? Mums jāatzīst, ka nevaram gribēt, lai visi valdības ministri, pārvaldnieki, pilnvarotie, prokurori vai tiesneši – pieminot kaut vai dažus varas pārstāvjus – būtu ticīgi un iesvētīti kristieši. Galu galā, tas nav nepieciešams, kamēr mums ir darīšana ar pasaulīgo sabiedrību.

Dievs ir parūpējies par radīto pasauli tā, ka “likuma prasība ierakstīta viņu [cilvēku] sirdīs” (Rom.2:15). Tādēļ likuma darbs cilvēku sirdīs un pasaulīgajās lietās sabiedrībā ir Dieva darbs, vienalga, vai cilvēki tam tic un vai viņi vispār tic Dievam. Ja pasaulīgie likumi ir labi, kā tas ir daudzās valstīs, kur varas iestādes valda un tiesā pēc likumiem, kā arī pēc sirdsapziņas un diviem apakšnodaļas sākumā minētajiem principiem, tad tās darbojas saskaņā ar Dieva gribu. Tad tās seko likumam, kas ierakstīts cilvēku sirdīs.

Tādējādi likums tiek īstenots gan ticīgajiem, gan neticīgajiem pieņemamā veidā. Par to nevarētu būt strīdu. Visas varas iestādes, ierēdņi un sabiedrības kalpi, kas valda, tiesā un kalpo, vadoties pēc šiem uzskatiem, ir jāciena, jārespektē un jāatbalsta, neskatoties uz šo cilvēku reliģisko pārliecību.

“Un ar to īpaši ir nosprausts mērķis mūsu juristu kungiem, lai tie sargājas un kārto lietas taisnīgi un patiesi, taisnību atstāj par taisnību un to arī nesagroza, nenoslēpj un nenoklusē, nerēķinoties ar naudu, mantu, godu vai varu. Tā ir šī baušļa viena daļa un vispārējā izpratne par visu, kas notiek tiesas priekšā.”

Šos Mārtiņa Lutera vārdus [kas ņemti no “Lielā katehisma”] var attiecināt ne tikai uz tiesnešiem, bet tādā pašā nozīmē arī uz visiem tiem, kam uzticēta valdīšana, tiesāšana vai sabiedriski pakalpojumi.