Dievs mūsu pils un patvērums [502]

Dievs mūsu pils un patvērums, Mūs patur savā ziņā,
Kas pats nodevies ir par mums; Es turēšos pie viņa.
Viņš visās lietās palīdz man, Pat rūktā nāvē arīdzan
Uz Dievu vien sirds paļausies; Jo tas ir ties’:
Tos savējus neatstāj Dievs.

Lai pasauls’, manta, rads un draugs Man tukšu roku rāda,
Man tomēr prieks mīt sirdī jauks, Mans Dievs par mani gāda.
Nedz šeit nedz tur tas redzēts kļūs, Ka mūsu Dievs pametīs mūs;
To savos vārdos solījies Un apņēmies:
Tos savejus neatstāj Dievs.

Tos ticīgos Dievs uzticams Vēl bēdās nav atstājis,
Kā Dān’jels lauvām saplosams To mums apliecinājis.
Kad taisnais Jāzeps cietumā Un Mozus dažā briesmibā
Tam Kungam bij nodevušies, Tad rādījies,
Ka savejus neatstāj Dievs.

To vien no Dieva lūdzos še: Viņš gribetu man piešķirt
Ar godu dzīvot pasaulē Un svētīgi reiz nomirt.
Lai viņa vārdi manim spīd; Kad viņš tad nāks par mazu brīd’
No debesīm uz past’ru ties’, Tad rādisies,
Ka savejus neatstāj Dievs.