Vai svētdienā un sabatā var strādāt?

Reizēm kristiešiem, atkarībā no profesijas, nākas strādāt svētdienās. Reiz viens no viņiem satraukts jautāja, vai darbs svētdienās nav grēks. Sarunas noslēgumā viņš lūdzu par to arī uzrakstīt, lai palīdzētu daudziem izvairīties no liekiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Dievs noteica Israēlim septīto dienu (sabatu) par atdusas jeb atpūtas dienu. „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī!” [1.Moz.20:8]

Darbu veikšana bija stingri aizliegta. Izņēmuma kārtā varēja veikt vienīgi neatliekamus darbus, piemēram, izvilkt vērsi no akas utml.

Galvenais uzdevums sabatā bija – Dieva vārda uzklausīšana. [3.Moz.23:3] Sabats bija kā priekšvēstnesis un simbols. Proti, tas norādīja uz sirdsapziņas mieru un Debesu valstību, ko mums nopelnījis Kristus. „Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.” [Ebr.4:9] Un sabats bija daļa no Vecās derības ceremoniju likumiem [5.Moz.5:15], kurš zaudē spēku līdz ar Jauno derību.

Apustulis Pāvils raksta: „Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu.” [Kol.2:16] Sabats bija „nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” [Kol.2:17] Citiem vārdiem sakot, kamēr mēs redzam vienīgi cilvēka ēnu, kurš nāk pie mums no šķērielas, tikmēr mēs skatamies uz ēnu, bet līdzko mūsu redzeslokā nonāk pati persona, mēs aizmirstam ēnu un pievēršamies viņam. Tādejādi Jaunās derības laimetā mēs vairs neesam piesaistīti Vecās derības simboliem jeb ēnām, jo redzam Dieva vārdā pašu Jēzu Kristu.

Jēzus Kristus neaizstāja sabatu ar citu likumu. Kristieši par atdusas dienu izvēlējās svētdienu (nedēļas pirmo dienu), kurā Kristus augšāmcēlās no mirušajiem. Šobrīd nav neviena Dieva likuma, kas noteiktu atšķirt kādu nedēļas dienu no citām. „Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” [Rom.14:5]

Kad jūdaistiski noskaņotie kristieši pieprasīja sabata turēšanu, Pāvils sacīja, ka tā ir kalpošana pasaules pirmspēkiem, kas aizved mūs no Kristus. [sal.Gal. 4. un 5.]

Līdz ar to svētdiena un sabats ir brīvas izvēles lieta. Tas vairs nav Dieva likums un priekšnoteikums glābšanai.

Bet ko tad pavēl trešais bauslis?

To Luters brīnišķīgi skaidro Mazajā katehismā:

„Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Dieva vārda sludināšanu un Dieva vārdus nenicinām, bet tos turam svētus, labprāt klausāmies un mācāmies.”

Proti, viņš nerunā nedz par atturēšanos no darba, nedz par īpašu dienu. Bet ko viņš uzsver? Dieva vārda uzklausīšanu un lietošanu! Lielajā katehismā Luters atgādina, ka kristiešiem ikdienas Dieva vārdam jābūt gan sirdī, gan uz lūpām.

Tātad, saskaņā ar Dieva vārdu, mēs varam ar pilnīgi tīru sirdsapziņu strādāt arī svētdienās, ja vien mēs darba dēļ neatstājam novārtā Dieva vārda uzklausīšanu un mācīšanos. Kā sacīts Lielajā katehismā:

„Ikreiz, kas Dieva vārds tiek pētīts, sludināts, uzklausīts, lasīts vai pārdomāts, caur to tiek svētīts cilvēks, diena un darbs, nevis pateicoties šai ārējai darbībai, bet gan pateicoties Vārdam, kas mūs visus dara par svētajiem.”