Martīri un antikrists baznīcas vēsturē

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Lai izprastu šo slimību, šinī reformācijas 450. jubilejas svinību gadā mums būtu jāielūkojas tajā laikā, kad Baznīcai nācās piedzīvot kaut ko ļoti līdzīgu. Tajā laikā šķita, ka Kristus lieta visā pasaulē būs zaudēta. Baznīca bija pilna sāpju. Labākie kristieši lēja asaras, redzot, kā sabrūk senas baznīcas institūcijas. Reformatori savu darbu nebūt neveica ar vieglu sirdi. Viņu vienīgais mērķis bija palīdzēt glābt Kristus Baznīcu no pilnīgas sabrukšanas, kura bija sākusies līdz ar pāvesta autoritātes zaudēšanu aptuveni 1300. gadā.

Tieši tajā laikā Luters no jauna atklāja bibliskās patiesības par Baznīcu, kuras bija tikušas aizmirstas. Baznīcas vēsture nav vienkārši Dieva tautas soļošana no uzvaras uz uzvaru. “Vexilla Regis prodeunt.” Tas ir tiesa, “Valdnieka karogs dodas tālāk.” Taču “Fulget crucis mysterium,” “Krusta mistērija turpina spīdēt”. Krusts, neapšaubāmi, ir uzvaras zīme, taču tā ir krustā sistā Kristus uzvara. Jo Viņš allaž ir krustā sistais, “Christos estauromenus,” kā Viņu dēvē Pāvils (1.Kor.1:23, skat. arī 2:2, Gal.3:1), un perfekta laiks šeit norāda uz ilgstošu darbību, nevis vienkārši “staurotheis” (aorists), kā Viņš tiek dēvēts tad, kad tiek uzsvērta paša vēsturiskā notikuma vienreizība, kā, piemēram, Nīkajas ticības apliecībā.

Kristus ir palicis krustā sistais, pat augšāmceļoties no mirušajiem, nokāpjot ellē, uzkāpjot debesīs un sēžot pie Tēva labās rokas. Pat Sakramentā Viņš mums dod savu miesu, kas vienlaicīgi ir krustā sista un pagodināta, un pie krusta izlietās asinis. Kristus triumfs allaž ir krustā sistā triumfs, kas cilvēku acīm apslēpts zem krusta (cruce tectum), tāpat kā Viņa Baznīcas uzvaras. Jau ceturtajā gadsimtā daudzi kristieši vaicāja, vai Konstantīna uzvara kaujā pie Milviana tilta Romā jau nav Kristus triumfs.

Kad 1572. gadā Sv. Bērtuļa naktī Francijā tika nogalināti tūkstošiem protestantu, pāvests pēc neliela šoka to kā baznīcas uzvaru atzīmēja ar svinīgu Te Deum. Šodien neviens nešaubās, ka viņš kļūdījās. Mēs visi zinām, ka Kristus triumfē arī savu svēto nāvēs. Pēteris un Pāvils iekaroja Romu, nevis atgriežot Nēronu vai noslēdzot ar viņu konkordātu, bet gan mirstot tur. Tāda ir Baznīcas vēsture, “spožās martīru armijas” (martyrum candidatus exercitus) vēsture, par ko mēs dziedam Te Deum.

Šī vēsture, kā baznīca to allaž ir apzinājusies tad, kad tā ir bijusi spēcīga un vesela, ir sīva kauja starp Dievu un Viņa ienaidnieku. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef.6:12).

Kad apustuļi brīdināja savas baznīcas no sātana un viņa eņģeļiem, viņi to zināja. Kādam milzīgam pārcilvēciskam spēkam bija jāstāv aiz Muhameda, ja gadsimta laikā viņš spēja atraut no Kristus vairumu Tuvo Austrumu kristiešu, padarot tos par musulmaņiem! Mūsu tēvus ir vienmēr šokējis šis Baznīcas liktenis tajās zemēs, kuras ir Baznīcas dzimtene. Viņi trīcēja “Austrumu antikrista” priekšā. Un mēs šodien domājam līdzīgi Otrā Vatikāna koncila bīskapiem (Par Baznīcu, 16. nodaļa; Par Baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām, 3. nodaļa), ka mēs, veidojot nevainīgu dialogu ar šiem jaukajiem cilvēkiem – viņu starpā patiešām ir daudzi ļoti jauki cilvēki, kurus mēs cienām – atgriezīsim atpakaļ baznīcā miljoniem islāma, vienas no pasaules visātrāk pieaugošās reliģijas, piekritēju!

Mēs visi, katoļi un luterāņi, anglikāņi un prezbiterāņi, varētu mācīties no Lutera, ko tas nozīmē: “Tas niknais ienaidnieks, kam grēku darīt prieks, tas gādā nakt un dien uz ļaunu viltu vien, kas var no viņa glābties!” Un ja mūsu ekumēnisms vēl nav sasniedzis to pakāpi, kurā mēs visi varētu to dziedāt kopā un kopā pārdomāt Lutera dziļo mācību pa antikristu, reliģiozo cilvēku, kurš nostāda sevi vietā, kura pieder vienīgi Kristum – lai tur un kā tas nenotiktu – tad pievērsīsimies Bībelei un uzklausīsim paša mūsu Kunga (Mt.24:4 un 15), kā arī svēto apustuļu Pētera (1.Pēt.5:8), Pāvila (2.Kor.11:13 un tālāk) un Jāņa (1.Jņ.4:1 un tālāk) izteiktos brīdinājumus.

Baznīcas vēsturi nav iespējams izprast, ja mēs neko nezinām par antikristu, kurš daudzās dažādās formās atkal un atkal parādās Kristus Baznīcā. Viņš ir iecienījis Baznīcas amatus un citas svētas vietas. Viņam sagādā baudu sinodes un teoloģiskās konferences ir viņa lielāko triumfu vietas. Viņš lasa dievbijīgus sprediķus no mūsu kancelēm un māca mūsu teoloģijas mācību iestādēs. Viņš lepni soļo mūsu krāsainajās parādēs. Viņš publicē rakstus teoloģiskos žurnālos un iedvesmo “radošu” grāmatu autorus. Neviens no mums nav pasargāts no viņa pārliecinošā spēka, ja vien mūsu rīcībā nav ieroču, par kuriem runā Sv. Pāvils (Ef.6:13-18), un mēs kopā ar mūsu tēviem nelūdzam:

“Ak, paliec pie mums, Jēzu Krist,
Nāc bēdu laikos pie mums mist!
Tavs vārds, kas mums kā saule spīd,
Lai pie mums dzīves ceļā mīt.
Dod, lai šai laikā bēdīgā
Mums neatstājas sirsniņa
No Taviem vārdiem svētīgiem
Un taviem taisniem likumiem.”

Tā varētu lūgt un tā būtu jālūdz visiem kristiešiem visās konfesijās.