Dod galu mūsu bēdām, Ved mūs uz prieka pēdām! [530]

Pavēlies savās mokās, Kas tevim janes ir,
Ta debes-Tēva rokās, Kas visas lietas šķir!
Kas zvaigznes gaisā stāda, Kas saulei ceļu spriež,
Tas ar par tevi gāda, Kad bēdas tevi spiež.

Uz Dievu vien paļaujies, Tad tevim labi ies;
Uz viņa darbiem raugies, Tad tavs darbs pastāvēs.
Ar sirdsdēstiem un mokām Nekas nav panākams,
No Dieva svētām rokām Viss tev vien izlūdzams.

Dievs, tava žēlastiba, Ta visu zin’ un prot,
Kas mūsu vaijadziba, Kas mūs var aplaimot.
Ko turi tu par labu, Tam dodi zemes klāt,
Un ko tas cilveks dabu, Tiek tam pēc tava prāt’.

Tev ceļš ir visur zinams, Tev netrūkst padoma,
Tavs prāts ir neatminams, Tavs gājums gaišumā.
Kas tavus darbus kavēs Pie taviem bērniņiem?
Ko dari, tas pastāvēs Par labu ticigiem.

Lai vels ar var’ un viltu Stāv preti aizliegdams,
Ta padoms ir par veltu, Dievs nav vis atbaidams.
Ko viņš ir nodomājis, Tas mūžigs stiprais Dievs,
Tas bojā vēl nav gājis, Nedz mūžam bojā ies.

Dod, dvēs’le labu nakti Tad visām asarām,
Dievs pats par tev tur’ vakti, Izraus no bailibām!
Kas tev par kungu licis? Dievs ir tas vienigs Kungs;
Ko sacīs, tas noticīs, Viņš ir tavs patvērums.

Ta Kunga gudrā prātā Tev vien būs padoties,
Tev manta būs tad būs krāta, Ka tu pats brīnisies.
Kad viņš pēc savas ziņas Un gudra padoma
Noslaucīs asariņas, Būs nost, kas raudina.

Gan liksies mazu laiku Viņš no tev atstājies
Un paslēps savu vaigu, Kā būtu apskaities;
Tāds rādisies, kā būtu Tu viņam nezinams
Un nastu nezdams grūtu No viņa neglābjams.

Bet turies vien pie viņa Bez visas bailibas,
Tu esi viņa zinā Un tavas nopūtas.
Viņš tevim vieglu taisīs Tad tavu grūtumu,
To jūgu tev atraisīs Un dos tev līgsmibu.

Dod galu mūsu bēdām, Dod galu, mīļais Dievs!’
Ved mūs uz prieka pēdām! Kad nāve mums pie-ies,
Tad ņem iekš tavām rokām, Tēvs, mūsu dvēseli!
Ved to pēc beigtām mokām Pie Jezus debesī!