Patika grēkot

“Neapbēdinait Dieva Svēto Garu.” [Ef.4:30]

Kā tas notiek, ka cilvēks apbēdina un raida prom Svēto Garu? Īsi sakot, tas notiek ar jebkādu nepaklausību Svētajam Garam. Viņš kaut ko vēlas un aicina kaut ko darīt, bet tu Viņam nepaklausi. Viņš vēlas tevī radīt grēkatziņu, grēknožēlu un dziļu vēlmi atgriezties un salīdzināties ar Dievu, bet tu apbēdini Viņu un raidi prom. Tā ir Dieva Gara apbēdināšana un nicināšana [1.Tes.5:19], ja tu neklausi Viņa balsij, sevī noraidi Viņa radītās svētās ierosmes, nevēlies tās uzturēt ar Dieva vārdu, nebaidies tās pazaudēt un nelūdz, lai Dievs tās vairotu.

Svētais Gars nosoda tevī grēku un liek tev to atmest. Kad tu Viņam neklausi un vēlies to paturēt, tu apbēdini Svēto Garu. Jā, un, kad tu patiesi vēlies atmest grēku un atgriezties pie Tā Kunga, bet tomēr “ne uzreiz”, tad tavā garā mājo viltība un liekulība, kas nicina savu “apžēlošanas laiku” [Lk.19:44], un tas var izraisīt Svētā Gara novēršanos no tevis.

Jā, tu apbēdini Svēto Garu arī tad, kad gribi nožēlot grēkus un atgriezties, bet neklausi Tā Kunga balsij un neseko Viņa norādījumiem, kas māca, ka tev vispirms kā pazudušam grēciniekam ir jātic, jāpriecājas un jāstiprinās Kristū. Neklausīdams šo Dieva gribas padomu un cīnīdamies pret Viņa lēmumu, tu apbēdini Svēto Garu.

Un visbeidzot, ja gribi sekot Tā Kunga padomam, bet nevēlies lietot Dieva dotos žēlastības līdzekļus, Viņa svētos vārdus, kā arī izmantot savu brīvo laiku, lasot, klausoties un domājot par to, tad tu kārdini Dievu un apbēdini Viņa Svēto Garu.

Ievēro labi pēdējo punktu: tu gan gribi atgriezties, bet vēlies mainīt savu sirdi pats savā spēkā. Tu lūdz pēc žēlastības un Gara palīdzības, bet nelieto Gara līdzekļus. Šādi tu nekad neiegūsi to, ko lūdz. Dievs nekad nav solījis atbildēt uz šādām lūgšanām. Nē, Dievs ir devis mums Savu vārdu. Viņš grib mūs sastapt Dieva vārdā. Tajā Viņš grib mājot un veikt pie mums Savu darbu.

Tā ir Dieva kārdināšana, ja lūdzam žēlastību atgriezties un ticēt, vienlaikus nicinot Dieva žēlastības līdzekļus, kad mums ir pieejams Dieva vārds, kristīgi mācītāji un ticības brāļu sadraudzība. Tas būtu tas pats, ja cilvēks lūgtu Dievam uzturēt viņa laicīgo dzīvi, bet neēstu pārtiku, ko Dievs mums devis.

Tas, ka tu esi vājš un grēcīgs cilvēks un nespēj darīt visu, ko Gars tevi mudina, vēl neliks Svētajam Garam doties prom. Visās šais grūtībās Viņš tev palīdzēs. Bet Svēto Garu projām raida liekulība un apzināta nepaklausība. Tikai tad, kad Dieva Gars ir sācis Savu darbu cilvēka dvēselē, mēs spējam Viņu apbēdināt. Nē, pat kristieši, kas jau ir kļuvuši Svētā Gara līdzdalībnieki [Ebr.6:4], joprojām atrodas tais pašās briesmās. Uzticīgajiem efeziešiem, kas jau bija apzīmogoti ar Svēto Garu, Pāvils raksta šos vārdus: “Neapbēdiniet Dieva Svēto Garu.”

Kas ir tas, kas apbēdina Dieva Garu? Dieva Svēto Garu apbēdina visi grēki, arī tie, kas visdziļāk apslēpti tavā sirdī, kā lepnas domas, ļaunas kārības, skaudība, nepatiesība. Bet ievēro vienu lietu! Tikai tad, kad cilvēks iekšēji novēršas no Dieva un sāk attaisnot un slavēt savu grēku, Svētais Gars pamet cilvēku.

Bet, kamēr vien cilvēks nosoda savu grēku, cieš, cīnās, pūlas, nopūšas un lūdz pret to, tikmēr Svētais Gars ir kā ārsts slimnīcā. No visām pusēm Viņu ieskauj slimības, vājums, posts un ievainojumi. Taču Viņš atrodas pareizā vietā. Tas ir Viņa darbības lauks. Dieva Gars ļoti labi var mājot grēcinieka sirdī, pat ja tā ir slimību, nešķīstību, vainu un brūču, posta un nopūtu pilna. Ja tas tā nebūtu, tad neviens kristietis nespētu saglabāt Svēto Garu pat vienu dienu. Bet pats Kungs Kristus paskaidro, kas raida prom Svēto Garu: “Tas, ka viņi neļauj Svētajam Garam spriest tiesu pār sevi.”

Tas ir galvenais. Kad cilvēks savus grēkus attaisno, slavē un aizstāv savu ļaunumu un neļauj Svētajam Garam tos nosodīt,- tieši tas visvairāk apbēdina Svēto Garu un liek Tam pamest viņu. “Viņi neļauj Svētajam Garam spriest tiesu pār sevi.” Ne tikai tas, ka cilvēks atklāti nostājas pret Dieva vārdu un saka: “Man vienalga!” Bet arī tas, ka cilvēks groza un izkropļo Dieva vārdu, nevēlēdamies pieņemt tā skaidro jēgu. Kad Vārds uzbrūk viņa mīļotajam grēkam, viņš necenšas glābties no grēka Dieva vārdā, bet pūlas grēku aizstāvēt un paturēt. Kad cilvēks netaisās bēgt no grēka, bet grib palikt tajā,- tā ir pretošanās Dieva Garam un Viņa tiesai.

Verdzības gars jau atkal grib satvert cilvēka sirdi. Un, ja cilvēks neļaujas Evaņģēlija vārdam par Kristus žēlastību, bet stūrgalvīgi seko savam prātam un jūtām un pastāvīgi iebilst pret Evaņģēliju un žēlsirdīgo Glābēju, kas piedāvā žēlastību, viņš apbēdina Svēto Garu. Vārdu sakot – tas viss notiek tad, kad cilvēks neuzklausa svētās ierosmes savā sirdī, kad Gars mudina cilvēku uz Dieva vārda lietošanu, lūgšanu, labiem darbiem; vai arī kad cilvēks neļauj Garam spriest tiesu pār sevi.