Neskaidrais vārds “baznīca”

Savā rakstā par baznīcas vēsturi “Par konciliem un baznīcām” [1539] Luters pēta, kādā veidā baznīcas instances, kā pāvesti un konsoli vai sinodes, ar saviem lēmumiem var pretendēt būt par saistošām autoritātēm baznīcā un ticībai, it īpaši tad, ja tās pieņem lēmumus un nāk klajā ar paziņojumiem, kas ir pretrunā ar Svēto Rakstu liecību.

Atbilde īsumā:

• Īsti koncili vai sinodes nekad nevar nolemt kaut ko jaunu, bet gan to uzdevums allaž ir rūpēties par to, lai baznīca paliek patiesībā, “uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus” [Ef.2:20]. Jaunais baznīcā kopš seniem laikiem vienmēr ir nepatiesais, herētiskais [ķecerīgais].
• Luters uzsver, ka vārdi baznīcas apzīmēšanai Bībeles valodās lietoti gluži vienkārši ar nozīmi “tautas sapulce”, tātad cilvēki. Izšķirošais turklāt ir – kas un kādam nolūkam cilvēkus sapulcinājis:
  

  “Bet par baznīcu jādēvē kristīgā tauta [kristīgie ļaudis] ne tikai apustuļu laikā, kuri jau sen miruši, bet gan lai līdz pasaules galam virs zemes vienmēr būtu kristīga svēta tauta, kurā Kristus dzīvo, darbojas, valda izpirkšanai ar žēlastību un grēku piedošanu, un Svētais Gars atjaunošanai un svētdarīšanai, ik dienas notīrot grēkus un atjaunojoties, lai mēs nepaliktu grēkos, bet gan varētu dzīvot jaunu dzīvi, un tas mums jādara, veicot dažādus labus darbus, nepaliekot vecajos, ļaunajos darbos, kā to prasa desmit baušļi jeb Mozus divas [baušļu] plāksnes.. Jo kristīgais svētums jeb parasto kristiešu svētums ir tas, ka Svētais Gars sniedz tiem ticību uz Kristu un viņus tādējādi dara svētus [Ap.d.15:9], tas ir, dara jaunu sirdi, dvēseli, miesu, darbu un būtību un raksta Dieva baušļus nevis uz akmens plāksnēm, bet gan cilvēku sirdīs.”

Baznīca tātad nav nekāda pārvaldes institūcija tās dalībnieku aprūpei un sabiedriskajam darbam, bet gan norise, kas sākusies apustuliskajos Vasarsvētkos ar Svētā Gara izliešanos, lai cilvēki Jēzus Kristus vārdā sapulcētos dievkalpojumam vārda un sakramentu saņemšanai vai nu templī, vai mājās, ģimenēs [Ap.d.2:42-47]. Šādi raugoties, jautājums nav, kas ir baznīca, bet gan kur tā ir un darbojas. Ka daudz kas notiek baznīcas un tās pretenziju vārdā, tā ir sena blakusparādība baznīcā, par ko Kungs saka: “Tev ir vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris.” [Atkl.3:1]

Tā Luters savos 1537.gada Šmalkaldes artikulos var visai asi un pavisam skaidri pasacīt:

“Mēs neatzīstam, ka viņi būtu baznīca, un viņi arī nav; un mēs arī negribam dzirdēt, ko viņi baznīcas vārdā pavēl vai aizliedz. Jo katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca: proti, svēti ticīgie “avis, kuras dzird sava Gana balsi” [Jņ.10:3].”

Gluži praktiski tas tāpat ir ari mūsdienu apstākļos: baznīca ir un darbojas tikai tad un tur, kur Dieva tauta tiek sapulcināta tīrai Dieva vārda sludināšanai un kur pareizi tiek pārvaldīti sakramenti. Tātad svarīgākais ir atrast šādu dievkalpojumu un šādu mācītāju. Pareizam dievkalpojumam tāpēc nav arī nekā kopēja ar reklāmu, kas fokusēta uz preces pievilcību un prasību apmierināšanu ar nolūku sekmēt apgrozījumu. Runa ir par to, ka pirms pasaules radīšanas Kristū izredzētie ļaudis [tauta] tiek tajā saaicināti no šis pasaules.

Līdz ar to skaidrs top vēl kaut kas, kas šodien bieži vien patiek nepamanīts un piemirsts: Luters nekad nav izstājies no baznīcas; viņš nekad nav arī dibinājis kādu jaunu baznīcu. Viņu baznīcas pārvalde gan no baznīcas izslēdza, un valsts orgāns reihstāgs viņam piešķīra putna brīvību. Tas, ka šodien nemitīgi tiek pieprasīts, lai pāvests atceļ Lutera ekskomunikāciju un novērš agrāko laiku mācību atšķirības, ir tiklab garīgi, kā vēsturiski pilnīgi aplami, lieki, pat neiespējami. Jo tad degpunktā nav baznīcas garīgā būtība un darbība, bet gan ārējā organizācija un vienotība: “Vai tad Kristus būtu dalīts?” [1.Kor.1:13]

Funkcionējoša baznīcas pārvalde nav ne kāds pašmērķis; zināms, tai, kā katrai pārvaldei, diemžēl piemīt tieksme kļūt patstāvīgai un līdz ar to atraisīties no baznīcas garīgās īstenības. Tas tā notika reformācijas laikmetā, gluži tāpat kā šodien pie mums.

Bet Baznīca kļūst patiesa vienīgi ar līdzekļiem, ar kuriem sniedz Svēto Garu, kurš rosina ticību, kur un kad Dievs to grib [Augsburgas ticības apliecības 5.artikluls]. Ne baznīcas organizācijai, bet šai, bet šai baznīcai ir Kunga apsolījums, ka pat elles vārti to neuzveiks [Mt.16:18]. Šī baznīca ir ticības objekts. Tās līdzekļi, vārds un sakramenti, ar kuriem tā tiek sapulcināta, dievkalpojumā ir atpazīstami un atšķirami [Augsburgas ticības apliecības 7.artikluls ]; taču sapulcētā draudzē ir labi un ļauni. Luters saka: “Baznīca ir apslēpta, svētie ir nepazīstami.” Raksti saka: “Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi.” [1.Sam.16:7]

Tādēļ arī nav jāvērtē baznīcas ārējās pazīmes, bet gan žēlastības līdzekļi, ar kuriem darbojas Svētais Gars, vai vārds tiek tīri mācīts un sakramenti pareizi pārvaldīti, t. i., izsniegti un saņemti.

Tad nu arī varam saprast, ko Luters piekodina saviem studentiem un savai draudzei:

“Baznīcas izskats ir līdzīgs kādas grēcinieces izskatam – mocīta, pamesta, mirstoša un apbēdināta. Lai kas arī būtu sātans un lai ko tas darītu, tas jāpacieš arī baznīcai.”

“Baznīcas allaž tad ir bijusi vislabākā, kad tā darbojās vissliktākajos.”

Iespējams, ka labklājības sabiedrībā baznīcas garīgo realitāti aizsedz ārišķības. Taču jau Apustuļu darbi rāda, kā baznīca top izplatīta pasaulē: ne ar cilvēku pūliņiem, bet gan piedzīvojot vajāšanas – arī šodien!