Lūgšana piektajā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem

Augstais Dievs, Tu modrām acīm redzi, ko visi cilvēki dara, un Tu valdi visas lietas pēc sava labā prāta.

Zeme ir kā skudru pūznis, kur cilvēku bērni kā skudras šurpu turpu skraida pēc vienām vai citām lietām. Viens meklē lielu godu, cits lielu mantu, cits lielu varu. Bet tāpat kā viena skudra ir un paliek niecīgs kukainis, pat ja uzrāptos augsta koka galotnē, no kuriens viegli vējiņš to nomet pīšļos, tāpat nāve drīz vien izbeigs visu mūsu kāpšanu un tecēšanu.

Tomēr nabaga cilvēku bērni rosās paļaudamies uz savu gudrību un spēku, it kā nebūtu Visuaugstākā Debesīs, kam jādod goda vārds.

Tāpēc nav jābrīnās, ka Tu, Augstais Dievs, iznīcini kādu gudru padomu.

Mēs no sirds lūdzam, pamāci mūs, ka tecēšanā nepalīdz čaklums. Ja mums šeit jātek tikai īsu laiku, tad palīdzi mums tecēt uz mūžīgo dzīvošanu, kur varam saņemt neiznīcīgu kroni.

Mēs negribam lepoties ar savu pašu spēku un gudrību, bet dod mums tikai savu dievišķo svētību un nospriesto daļu ar ko sevi un savējos varētu godīgi uzturēt. Lai tikai mums pietiek tava žēlastība, tad mums būs visa gana.

Ja Tu pēc sava žēlīgā Tēva prāta gribētu mums piemest kaut ko no laicīgām lietām, tad mēs gribam tev pateikties, un māci mūs, ka mēs zinātu tavas dāvanas pareizi lietot.

Bet, ja tev patīk, ka mums būs pasaulē būt nabagiem, apsmietiem, vājiem un atstātiem, tad esi Tu, augstais Dievs, tikai mūsu vislielākā manta, un dod mums jauko bērnu tiesu Debesu Valstībā, kas tik grūti mums nopelnīta caur tavu Dēlu.

Tāpēc mēs tevi lūdzam, kā mūsu Kungs un Pestītājs mūs mācījis lūgt:

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.