Rezignētais pesimists?

Tu dzīvo pasaulē. Dievs tevi tajā ir ielicis, tajā, tās zūdamības vidū tev jādara Dieva prāts. Priecājies par to, par ko Tu vari priecāties, bet lai tava sirds nepieķeras pie pasaules, tava sirds pieder mūžībai, pieder Dievam.

Šis teksts tiktu pārprasts (1.Jņ.2:17), ja domātu, ka kristieši bija pesimisti, kas pie visa, ko viņi redzēja, domāja tikai par savu iznīcību un tikai rezignētu.

Skaidrs, kristieši ir pesimisti attiecībā uz pasauli, viņi negaida pārāk daudz no pasaules, viņi nav kultūrai pieķērušies, bet ir optimistiski attiecībā uz dievišķo pasaulē, viņi zina, ka Dievs viņiem dāvā mūžību.

Tāpēc viņi ir priecīgi, līksmi cilvēki, proti, tā ir līksmība, kurā tomēr atkal no jauna ieskatās arī mazliet skumju un pasaules sāpju.

Kristieša darbības lauks ir pasaule. Te viņam jāpieķeras pie darba, jādarbojas līdzi un jāstrādā, te viņam jādara Dieva prāts un tāpēc kristietis nav rezignētais pesimists, bet gan tāds, kas maz cer no pasaules un tāpēc jau šeit pasaulē ir priecīgs un līksms, jo tā viņam kļūst par mūžības sējumu.