Lūdz bez mitēšanās

Lūdziet bez mitēšanās Dievu. [1.Tes.5:17]

Kur ir kristietis, tur ir arī Svētais Gars, kas nedara nekā cita, kā vien – lūdz bez mitēšanās; jo, ja arī ne vienmēr mute izrunā vārdus, tomēr sirds (gluži kā asinsvadi un sirds miesā) nemitīgi pulsē ar savām nopūtām: “Ak, mīļais Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek pie mums un pie ikviena!” utt.

Un tad, kad uzbrūk kārdinājumi un posts, kas mudina un piespiež lūgt, tad šādas nopūtas un lūgšanas kļūst jo spēcīgākas – tās tiek izrunātas arī ar muti. Tā nu nav atrodams kristietis, kas dzīvotu bez lūgšanas – gluži kā nav neviena dzīva cilvēka, kuram nevarētu saklausīt pulsu, kas nekad nenorimst un nepagurst, bet arvien paliek nomodā un turpina pukstēt, kaut arī cilvēks ir iemidzis un to pat nepamana.