Veldzē savas slāpes!

Dievs izved gūstītos brīvībā, bet atkritēji paliek tuksnesī. [Ps.68:7]

Kad cilvēks ar visiem saviem spēkiem, darbiem un dzīvi cieš zaudējumu un jau iet bojā, tā ka viņš vairs nav nekas vairāk, kā tikai nožēlojams, nolādēts, pamests grēcinieks, tad viņš saņem Dieva spēku un palīdzību – kā lasām Ījaba grāmatas 11.nodaļā.

Kad tu jau domāsi, ka tumsība tevi ir aprijusi, tad piepeši atspīdēsi gluži kā rīta zvaigzne. Jo tas, kas nesajūt grēku, arī nemeklē žēlastību, nedz arī Evanģēliju un ticību. Tādēļ bauslība ir sirdsapziņas audzinātāja un uzraudze, tās ķēde, virve un cietums.

Dievs neatraisa mūs no šīm saitēm tai brīdī, kad mēs to gribam, bet ļauj, lai tā mūs dara pazemīgus un liek mums ciest, līdz esam izslāpuši pēc Dieva žēlastības. Tad viņš nāk un dod mums Savu vārdu, lai mēs pie tā turētos un ļautu sevi izvest cauri visām mokām, līdz mūsu biklās, izbiedētās sirdsapziņas kļūst drošas un mierīgas.