Evaņģēliskās metodistu baznīcas izcelšanās un vēsture

Metodistu kustība izauga XVIII gs. Anglijas atmodas kustību ietvaros un kļuva par ievērojamu angļu atmodas kustības dzinējspēku. Tā nebalstījās uz doktrinālām atšķirībām, bet uz atjaunotnes kustību baznīcas iekšienē. Tās dibinātāju paaudzes vadoņi ar Džonu Vesliju (1703-1791) un viņa brāli Čārlzu (1707-1788), slaveno metodisma dziesmu tekstu autoru, priekšgalā visu mūžu palika anglikāņu baznīcas garīdznieku kārtā. Vēl būdami Oksfordas universitātes studenti, vēlākie metodisma dibinātāji pievienojās dedzīgās dievbijības atbalstītāju aprindām, kas līdzinājās tolaik plaši izplatītajām “religious societies”, ar ko izpelnījās palamu “svētais klubs” un “metodisti”.

Džons un Čārlzs Vesliji

Būdams vēl jauns mācītājs, 1735. gadā Džons kopā ar savu brāli Čārlzu un dažiem draugiem no “svētā kluba” devās uz Ameriku kā misionārs, lai pasludinātu vēsti par Jēzu Kristu tur dzīvojošajiem indiāņiem un izceļotājiem no Eiropas. Uz kuģa viņš iepazinās ar hernhūtiešiem, kas izceļoja no Vācijas uz Ameriku. Viņš ievēroja, ka šiem cilvēkiem pieder kaut kas, kā viņam trūka: miers ar Dievu; pārliecība par to, ka viņi ir Dieva bērni. Viņš uzzināja, ka šie vīrieši un sievietes bija aizbēguši no Morāvijas un atraduši patvērumu grāfa Cincendorfa īpašumos Saksijā. Šiem ļaudīm Ziemeļamerikā bija izveidota hernhūtiešu apmetne, kuras priekšgalā atradās Augusts Gotlībs Špangenbergs. Džons Veslijs, kas jau uz kuģa bija sācis mācīties vācu valodu, ierodoties Amerikā, satikās ar Špangenbergu; šī tikšanās atstāja uz viņu dziļu iespaidu.

Čārlzs, kas pa to laiku bija atgriezies Anglijā, 1738. gada 21. maijā, būdams uz slimības gultas un lasīdams Lutera komentāru Vēstulei galatašiem, nonāca pie iepriecinošās atziņas par savu dievbērnību. Džons Veslijs piedzīvoja to pašu 24. maijā kādā nelielā sapulcē Aldersgeitstrītā (Aldersgate Street) Londonā, kad tika lasīts Lutera priekšvārds Romiešu vēstulei. To varētu apzīmēt par metodiskās atmodas kustības dzimšanas brīdi. 1738. gadā Džons Veslijs apciemoja grāfu Cincendorfu Marienbornā pie Frankfurtes, un viņam bija iespēja 14 dienas nopietni pārrunāt ticības un draudzes veidošanas jautājumus. Tomēr jāatzīst, ka šajā procesā pilnīga saskaņa teoloģiskajos jautājumos netika panākta.

Anglikāņu garīdznieka Vaitfīlda (Whitefield) ielu sprediķi, kas aizsākās 1739. gadā, drīz vien padarīja metodismu par kustību. Palikdams uzticīgs savam moto: “Visa pasaule ir mana baznīca, un dvēseļu glābšana – mans amats”, Džons Veslijs nenoguris ceļoja pa Angliju, sludinādams Evaņģēliju. Īpaši viņš rūpējās par sociāli neaizsargātajiem slāņiem, piemēram, kalnračiem. Tas atstāja nozīmīgu iespaidu līdz pat XIX gs.: Anglijas arodbiedrību kustību sākotnēji izveidoja un vadīja metodisti. Džona Veslija un viņa draugu evaņģelizācijai bija ļoti lieli panākumi. Kaut gan metodisti parādīja savu labo gribu, anglikāņu valsts baznīca neizjuta simpātijas pret metodistiem. Tā atradās spēcīgā apgaismības ietekmē un atteica metodistu sludinātājiem iespēju sludināt baznīcās un metodistu biedrību locekļiem – līdzdalību Svētajā Vakarēdienā. Strādnieku apdzīvotajos rajonos turklāt trūka baznīcu. Mirstot Džons Veslijs Anglijā vien atstāja 72 476 piekritējus, kuriem vēl jāpieskaita 65 000 atbalstītāji Ziemeļamerikā.

Par spīti vēlākajai brīvbaznīciskajai attīstībai, metodisms nekad pilnībā nesarāva saites ar anglikāņu baznīcu, bet uzskatīja, ka ir izstumts no tās. Metodisms no jauna bagātināja tās baznīcas dzīvi, kas to bija atgrūdusi. Tādējādi t.s. evaņģēliskais virziens anglikāņu baznīcā ir uzskatāms par metodismam paralēlu parādību, saņemdams no tā nozīmīgus impulsus.

Būtībā metodisma mērķis nebija nekas cits kā pazudušo glābšana, iesaistot aktīvā līdzdarbībā lajus, kas izjuta šādu aicinājumu. Metodisti panāca tādu laju kalpošanas attīstību, kādu baznīcas vēsture vēl nebija pazinusi. “Visi pie darba un vienmēr pie darba”, – bija Veslija lozungs. Šim mērķim kalpoja Veslija dibinātās reliģiskās biedrības (religious societies), kuras viņš sauca par “klasēm” un attīstīja tās metodismam tipiskā veidā.

Viņš iecēla “klašu vadītājus”. Viņš atrada vīriešus un sievietes (!), kas bija gatavi sniegt Evaņģēliju masām, sludinot uz ielām, laukumos un dzīvokļos. Šie ļaudis nebija ordinēti mācītāji, bet sludinātāji – laji. Viņš aicināja šos cilvēkus, norādīja viņiem attiecīgo literatūru, kas viņiem bija jāapgūst, piešķīra katram savu darbalauku un pārraudzīja viņu kalpošanu. Vienreiz gadā viņš sapulcināja visus uz “konferenci”. Veslijs apvienoja divus apbrīnas cienīgus darba veidus, no kuriem pirmais bija evaņģelizācija. Viņa sludinātāji devās tur, kur bija cilvēki; otrais bija organizatora talants, kas palīdzēja viņam saglabāt savu sprediķu augļus un paplašināt to ietekmi. Trešais bija viņa izpratne par audzināšanu un iespiestā vārda izmantošana. Viņš padarīja presi par baznīcas kalponi un kļuva par masās izplatīto lēto grāmatu, traktātu un žurnālu tēvu.

Pirmajā metodistu konferencē (1744. g.) piedalījās seši anglikāņu garīdznieki un 40 sludinātāji – laji. Piecdesmit gadus vēlāk konference sastāvēja no četriem anglikāņu garīdzniekiem un 96 sludinātājiem – lajiem. Baznīcai arvien vairāk noformējoties, anglikāņu mācītāju skaits samazinājās. 1951. gadā blakus 4658 pilntiesīgiem mācītājiem angļu metodistu baznīcā kalpoja 21 159 sludinātāji – laji.

No Anglijas metodisms izplatījās Īrijā un vēlāk – arī Ziemeļamerikā. 1766. gadā Filips Emberijs (Philip Embury), sludinātājs – lajs no Īrijas, sāka sludināt Ņujorkas pilsētā. Būdams vācu izceļotāju pēctecis no Pfalcas, viņš 1752. gadā Īrijā piedzīvoja izšķirošu garīgu pagriezienu Džona Veslija sprediķa ietekmē. Neaizmirstams vārds amerikāņu metodisma vēsturē ir Frensiss Ezberijs (Francis Asbury), kuru 1771. gadā Veslijs sūtīja uz Ameriku. Metodisms izrādījās īpaši piemērots tā laika Amerikas dzīves realitātēm. Šie “ceļojošie sludinātāji” kalpoja ļaudīm apstākļos, kur nepietika ar vietējo mācītāju amatu. Viņi apmeklēja izkaisītās mājas, sekoja pirmo ieceļotāju zemes pārņemšanai rietumu virzienā, sludināja Evaņģēliju, veidoja kopienas, iekārtoja “sprediķu vietas” un apvienoja tās “apgabalos”. Tā, Amerikas revolūcijai beidzoties, metodistiem bija apmēram 15 000 locekļu un 60 sludinātāju.

Iesākumā Veslijs nebija domājis, ka viņa piekritējiem būtu jāveido baznīca; viņš to bija iedomājies vienīgi kā kopienu grupu. Sludinātāji netika ordinēti, un locekļiem bija jāsaņem sakramenti anglikāņu baznīcā. Taču Amerikā bija tikai daži anglikāņu garīdznieki. Revolūcija atdalīja Angliju no Amerikas, un metodisms kļuva par neatkarīgu baznīcu. Uz palīgā saucieniem no Amerikas Veslijs reaģēja, vispirms lūdzot Londonas bīskapu, kas nomināli bija par to atbildīgs, ordinēt dažus no viņa metodistu sludinātājiem. Kad bīskaps to nedarīja, Veslijs pats ordinēja divus vīrus un noteica Dr. Tomasam Koukam (Dr. Thomas Coke), kas bija ordinēts anglikāņu baznīcas vecajs, kalpot kā superintendentam, “vadot Kristus ganāmpulku Amerikā”. Koukam tika doti norādījumi ordinēt Frensisu Ezberiju un svinīgi ievest otrā superintendenta kārtā.

“Ziemassvētku konferences” laikā, kas sapulcējās 1784. gada Ziemassvētkos Baltimorā, 60 sludinātāji kopā ar Dr. Kouku, Frensisu Ezberiju un saviem līdzgaitniekiem nodibināja Episkopālo metodistu baznīcu Amerikā. Veslijs bija iedevis Dr. Koukam līdzi anglikāņu “Book of Common Prayer” vienkāršotu variantu. Taču tā neatbilda amerikāņu paradumiem un neiegājās tautā. Bez tam 39 anglikāņu baznīcas ticības artikulus viņš bija saīsinājis līdz 24; šis sacerējums kopā ar papildus uzticības apliecinājumu jaunajai amerikāņu valdībai kļuva par daļu no Episkopālās metodistu baznīcas kārtības. Citās jomās viņi pievienojās britu metodistu kārtībai.

1828. gadā grupa nopietnu un dievbijīgu ļaužu, kas lielā mērā bija ietekmējušies no domas par laju pārstāvju piedalīšanos baznīcas pārvaldīšanā, atdalījās no Episkopālās metodistu baznīcas un izveidoja Metodiski protestantisko baznīcu. 1844. gadā notika atkārtota šķelšanās, par kuras iemesliem domas dalās: vieni par būtisku uzskatīja vienīgi jautājumu par verdzību, citi – satversmes tiesību jautājumu, īpaši par ģenerālkonferences attieksmi pret bīskapiem. Pēc daudzu gadu desmitu ilgām sarunām tika pieņemts apvienošanās plāns, un 1939. gada 10. maijā trīs baznīcas apvienojās zem viena nosaukuma “Metodistu baznīca”.

Pa to laiku līdz ar repatriantiem no Anglijas Veslija metodisms jau sen bija atgriezies Vācijā, Šveicē un Francijā. 1830. gadā Kristofs Gotlobs Millers (Christoph Gottlob Müller) Vinnendenā uzsāka metodisku darbību Veslija garā, kuru iesākumā arī Londonā uztvēra kā sabiedrisku aktivitāti valsts baznīcas iekšienē. Tomēr spriedze starp šo kustību un valsts baznīcas instancēm neizpalika. Pēc 1872. gadā Virtembergā apstiprinātās reliģijas brīvības metodisti nodibināja savu baznīcu (1875. g.).

Evaņģēliskās metodistu baznīcas mācības aprises »