Visciešākā vienība

“Palieciet Manī.. palieciet Manā mīlestībā!” [Jņ.15:4, 9]

Ievēro: palieciet Manī! – Palieciet Manā mīlestībā! Šajos vārdos jābūt kam ļoti svarīgam, jo pats Kungs tos bieži atkārto. Ne mazāk kā desmit reizes ik pa laikam Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Kungs Kristus runā par palikšanu Viņā. Pārdomāsim ikviens šo degsmi un nopietnību, ar kādu mūsu Glābējs māca, un cik neizmērojami svarīgi ir vārdi, ko Viņš tik bieži šeit atkārto.

Ja tā, tad katrā ziņā arī mums ir būtiski saprast, ko Tas Kungs vēlas teikt. Pievērsiet uzmanību, kā Viņš runā, un ievērojiet, ka Viņš nesaka: “Palieciet Manā kalpošanā, palieciet Manis atdarināšanā vai palieciet lūgšanās.” Nē. Viņš runā par daudz ciešākām attiecībām, sacīdams: “Palieciet Manī.” “Ja jūs paliekat Manī.”

Iespējams, ka pagaidām neviens nespēj visā pilnībā aptvert vai izskaidrot šo vārdu dziļo saturu. Bet mēs saprotam, ka te runāts par visciešāko vienību ar Viņu, tādu vienību, ko Viņš attēlojis līdzībā par koka zariem. Bet tas, ko mēs apjaušam par šo vienību un tās izcelsmi, ir pievienots paskaidrojumā: “Ja Mani vārdi paliks jūsos – jūs paliksiet Manā mīlestībā.” Mēs paliekam Kristū, kad paliekam Viņa mīlestībā un mums ir Viņa vārdi – ne tikai mūsu prātos un mutēs, bet arī mūsu sirdīs, sniedzot mums patiesu mierinājumu.

Tava palikšana Kristū un Viņa palikšana tevī bieži ir kā liels noslēpums. Bet pajautā sev, vai tu dzīvo pēc Kristus vārdiem un Kristus mīlestības. Ja tā, tad tu patiešām dzīvo Kristū un Kristus tevī. Šādā veidā tu viegli vari zināt un saprast, vai tavs mierinājums ir Kristū: ja tu esi radis raizēties sava grēka un samaitātības dēļ, un tad topi mierināts vienīgi vārdos par Kristus mīlestību, taisnību un Viņa asinīm; bet otra iespēja ir tā, ka tava sirds gūst mierinājumu pati sevī vai savos darbos.

Ievēro labi, vai tu mierinājumu gūsti, klausoties Evaņģēliju, vai darot darbus. Tad tu zināsi, vai dzīvo ticībā. Ja negūsti mierinājumu no saviem darbiem, bet vienīgi no Evaņģēlija klausīšanās, tad zini, ka tavs mierinājums nāk no ticības. Kas negrib tapt pievilts, tam jāuzlūko šis jautājums kā ļoti nozīmīgs. Ja tava sirds dzīvo no vārdiem par Kristu un tā ir tava garīgā barība, tad tu paliec Viņā un Viņš tevī. Tad tava sirds patiesi pieķeras Viņam, izsalkst un izslāpst pēc Viņa, un gūst mierinājumu un dzīvību vienīgi Viņā un Viņa mīlestībā.

Ko tas nozīmē, ka mēs dzīvojam no Kristus mīlestības un Kristus dzīvo mūsos ticībā, – tas brīnišķīgi aprakstīts Pāvila Vēstulē galatiešiem [2:19–20]: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un nodevies par mani.”

Te ir īstā dzīve un īstais svētdarīšanas spēks. Tas saucas: “Paliec Manī – paliec Manā mīlestībā.” Ievēro, kā runā apustulis: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris – tagad es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis.” Te ir tas, kas pietrūkst tavai nabaga dvēselei, kad esi grēka verdzībā un grēka dēļ izmisis, joprojām nespēdams to noraidīt un ienīst, jo grēks arvien ir varens tavās jūtās un locekļos.

Pie vainas ir tas, ka tu neesi nomiris bauslībai. Tu neesi kļuvis brīvs un svētīgs Kristus mīlestībā, bet iekšēji atrodies bauslības važās un prāta verdzībā. Kā tu vari iegūt dzīvību, spēku un svētu prātu? “Ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību” [Gal.3:21]. Nē, burts nogalina. Bauslība tikai atdzīvina grēku un, darbodamies mūsu locekļos, nes augļus nāvei [Rom.7:5].

Ja vēlies dzīvību un spēku savai svētdarīšanai, tev ir “jānomirst bauslībai” un jādzīvo tikai Kristus mīlestībā. Apustulis saka: “Es bauslībā bauslībai esmu nomiris.” Vispirms pati bauslība nogalināja mani, manu rosmi un ilūzijas, ierosinot manī visādus grēkus, “pievīla mani un ar to atnesa man nāvi” [Rom.7:11] – un es nomiru. Ar mani bija cauri, es vairs neko nespēju ne darīt, ne just, ne domāt, ne iesākt. Es nevarēju pakustināt ne pirkstiņu savai pestīšanai. Es bija pazudis. Miris.

Tad nāca cita bauslība, ticības bauslība, un sacīja: “Tici Kungam Jēzum!” Evaņģēlijs pasludināja man visus Kristus nopelnus, Viņa nāvi un mīlestību, un tas viss bija manis dēļ. Tad mans gars atdzīvojās. Un nu, atšķirts no vecā cilvēka, es biju vienots ar Viņu, kas augšāmcēlies no nāves. Un tagad es patiešām dzīvoju, un tomēr ne es, bet manī dzīvo Kristus, un tagad, dzīvodams miesā, es dzīvoju ticībā Dieva Dēlam, kas mani mīlējis un nodevies par mani. Pati dzīvība ir manā dzīvē, jo Dieva Dēls ir mīlējis mani un nodevies par mani. Tāda ir vārdu “palieciet Manā mīlestībā” nozīme.