Valsts iekārta (ideāla shēma)

Kas ir valsts? Kas valstī ir būtiskākais? Kāda būtu ideālas valsts struktūra?

Domāju, ka tikai retais aprobežosies ar izpratni, ka mūsu zemītes – Latvijas valsts struktūra būtu tā vienīgā. Nebūs daudz to, kuri ņemsies apgalvot, ka kāda viena viņam zināmā būs tā pati pareizākā. Vai domājat, ka šis ir tikai ievads, lai tagad ķertos pie debesu valstības iztirzāšanas? Nebūt ne, es patiesi vēlos parunāt par zemes lietām.

Kāda gan būtu jēga runāt par debesu lietām, ja pat zemes lietās tik daudziem trūkst dienišķās izpratnes. Svētīgais dr.M.Luters mums ir parādījis pavisam vienkāršu un, manuprāt, ideālu valsts struktūru. Tās pamats sastāv no trīs dievbijīgiem vīriem, katru savā amatā – zemnieks, karavīrs un skolotājs.

Daudzi vareni un augsti izglītoti politiķi par šo modeli ilgi varētu smiet un zoboties. Eksperti visgudri varētu piedāvāt garus un plašu skaidrojumus, kādai vajadzētu būt līdz pilnībai attīstītas valsts shēmai. Man viss viens, lai jau katris kā grib tā lai aizstāv savas pozīcijas, taču ideālas valsts modelis neparedz ceturto – liekēža amatu.

Shēma ir pavisam vienkārša:

• Zemnieks (lopkopis, zemkopis, rūpnsaimnieks, galdnieks, celtnieks, skroderis, bodnieks utml. amati) rūpējas par karavīra un skolotāja pabarošanu;
• Skolotājs (izglītības, veselības, iekšlietu utml. struktūras) gādā par izpratni par debesu un zemes lietām un harmonisku saskaņu starp zemnieku un karavīru;
• Karavīrs ar zobena varu padzen liekēdi no valsts gan ārējo (potenciālo liekēdi – ienaidnieku) gan iekšējo (slaistu, zagli, krāpnieku, utml.)

Bet kas darās tagad? Kas darās greizi noregulētā valstī? Kādu gan skaņu varētu sagaidīt no bezjēgā atskaņotām klavierēm [pat ja tās kāds spēlētu absolūti precīzi pēc notīm]…

Liekēdis iekārtojas virsnieka, valsts ierēdņa vai ministra statusā (un jo augstākā amatā, jo drošāk tāds jūtas). Skolotājs tiek atstāts lūdzēja – pamuļķa lomā (tam liek mācīt pareizi, taču pareizumu neviens grib ne dzirdēt, ne ievērot nedz pareizai mācībai paklausīt). Zemnieks burkšķēdams ļauj liekēdim nosmelt viņa peļņai krējumu (kas baro gan savējo gan pretinieku karaspēku, lai nebrīnās, ka paša bērniem jādzīvo pusbadā).

Vai tas ir kāds brīnums, ka mūsu valstī nava vienprātības? Kā gan tā būtu iespējama starp tik dažādām atšķirīgām šķirām? Tik ātri tā tauta saslāņojās tās latvju brīvvalsts bardaka laikā: viena daļa “godīgāko pilsoņu” dikti sabiezēja, citi taisnības meklējumos aizceļoja kā “balto cūku eksports” uz ārzemēm, bet palicēji (naivie, kūtrie un nespējīgie) palika kā pelēkā – “slaucamā” masa cirpējiem.

Ko dara kristieši šajā situācijā? Tie neliek savu roku šeit klāt! Un kāpēc?- Kristus nava mācījis vilkt svešu jūgu kopā ar neticīgajiem. Tas noteikti nenozīmē, ka mēs paliktu vienaldzīgi un neredzētu, kas pasaulē notiek, taču neesam sūtīti pasauli nedz glābt nedz pārveidot (to mēs atstājam mēģināt jūsmotājiem). Kristus nava nācis labot pasaules kārtību (to pārbūvēt – perestroiķ), bet mūs no bojā ejošās pasaules izraut.

Morāle šai refleksijai ir šāda: “Kas to putru ievārīja tam tā putra jāizstrebj”. Jeb citiem vārdiem sakot: Ir gan shēmas pēc kā būvēt, Ir arī mācība, kurai sekot, Bet vai latvieši gribētu ko tādu ieviest pie sevīm?

Valsts, kurā katrs ir viens otram padots un viens pār otru valda un viens otru atbalsta…
mmm… Kas varētu būt jaukāks par šo?