Priecāšanās Tai Kungā

“Esiet priecīgi vienmēr.” [1.Tes.5:16]

Kāds saka: “Priecāšanās Tai Kungā ir ticības un Gara auglis. Cilvēks to nevar ņemt, iekams tas viņam ir dots. To nevar radīt ar pamudināšanu.” Tas tiesa. Tomēr, gluži kā mīlestība, pazemība un lēnprātība ir Gara augļi un apustuļi pamudina tajos dzīvot, tāpat arī prieks Tai Kungā ir Gara auglis, uz ko apustuļi pamudina, sacīdami: “Esiet priecīgi vienmēr.. Jo tāda ir Dieva griba.. attiecībā uz jums. Priecājieties Tai Kungā vienmēr” [1.Tes.5:16, 18; Fil.4:4]. Tādēļ mums allaž ir jātiecas pēc šīs žēlastības un jālieto visi līdzekļi, lai vairotu šo prieku. Bet, ja mēs zaudējam ticības prieku, mēs zaudējam arī visas citas dāvanas un spēkus.

Bet cits saka: “Prieks ir atkarīgs no apstākļiem. Kad man ir iemesls priecāties, es priecājos. Bet kā es varu priecāties, kad man pienāk bēdu un pārbaudījumu brīdis?” Tomēr tā izpaužas vienīgi cilvēcisks un miesīgs prieks. Bet apustulis saka: “Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi” [2.Kor.6:10]. “Es esmu.. ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām” [2.Kor.7:4]. “Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” [Fil.4:4]. Ja tu joprojām esi neticīgs, tad, protams, tu nespēsi priecāties iekš Tā Kunga un tavs prieks būs atkarīgs no laicīgiem apstākļiem. Bet ticīgam cilvēkam ir tik stiprs un neparasts miers, ka viņš spēj priecāties arī pārbaudījumos!

Tomēr vai tas ir iespējams, ka ārēji apstākļi nekādi neietekmē ticīgo sirdis? Kamēr vien tie dzīvo miesā, viņi arvien jutīs, ko nozīmē sāpes. Asafs atzīstas: “Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā” [Ps.73:21–22]. Bet klausies, cik dziļš viņam bija prieka avots! Viņš piebilst: “Bet pie Tevis es palieku.. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:23, 25-26].

Tas ir sacīts par ticīgu sirdi. Neticīgs cilvēks nespēj priecāties Tai Kungā. Vai nu viņa sirds ir elku pilna, vieglprātīga un pasaulīga; vai arī viņš ir bauslības nospiests, verdzībā un bailēs no Dieva. Un šādu cilvēku iedrošināt priecāties Tai Kungā būtu tas pats, kas mēģināt likt ugunij aizdegties.

Neticīgam nav iemesla priecāties. Tā ir nožēlojama ģeķība, ka pasaules bērns dzīvo vienos priekos, atrazdamies zem visvarenā Dieva dusmām un iedams pretī mūžīgai nāvei. Neviens apustulis nepamudina uz prieku šādas nelaimīgas dvēseles. Nē, tām ir sacīts: “Raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū” [Jēk.5:1].

Apustulis te runā par žēlastības bērniem, kas ir atdzimuši un atrodas kopībā ar Visvareno. Un viņiem patiesi ir varens iemesls allaž priecāties un līksmoties, pat ja tiem gadās smagas nelaimes vai bēdas šai pasaulē. Viņi vienmēr ir svētīgi, ja arī viņi ne vienmēr ir priecīgi. Šā iemesla dēļ viņiem vienmēr ir jāpriecājas. Neviens kristietis vēl nav pilnībā apguvis mākslu priecāties. Sajūtas zūd un mainās kā laika apstākļi, bet kristietim kā svētīgam cilvēkam vienmēr ir iemesls priecāties. “Raugi, mēs teicam svētīgus tos, kas ir izcietuši” [Jēk.5:11].

Otrkārt, ir kāds dziļāks prieks nekā tikai sajūtas. Tas ir atziņas un ticības prieks, kas saka: un tomēr es esmu priecīgs! Pat ja es nejūtu nekādu īpašu prieku, es joprojām esmu priecīgs par savu Kungu, draugu un dārgumu, kas ir svarīgāks par visu pārējo. Kristietim arvien piemīt šāds prieks.

Apustulis pamudina un saka: “Esiet priecīgi vienmēr!” Bet viņš min arī iemeslu, sacīdams: “Iekš Tā Kunga.” To ievēro. Nevis par sudrabu un zeltu, par dzīves lepnību un izpriecām, par veselību un spēku, par prasmi un gudrību, par draudzību un labvēlību, jā, un arī ne par labiem darbiem un svētumu, jo šādas lietas dod vienīgi mānīgu viltus prieku.

Ja tu esi patiess Dieva bērns, kas dzīvo Svētā Gara skolā, tev nebūs ļauts ilgstoši priecāties pasaules lietās. Daļēji tādēļ, ka tas ir bīstams prieks, kas vērš tavu sirdi prom no Tā Kunga. Un vienīgi Viņš pats vēlas būt Savu bērnu patiesais prieks, dārgums un apmierinājums. Daļēji arī tādēļ, ka šo lietu dāvātais prieks ir īss un apšaubāms, kas drīz beidzas.

Tādēļ, ja vēlies “vienmēr” būt priecīgs, tavam priekam jābūt “Tai Kungā”. Viss cits prieks, tai skaitā par Gara dāvanām, par svētdarīšanu, spēku un labajiem darbiem, ir bīstams prieks. Žēlastības pilnais Kungs sniedz mums pārdomu vērtu mācību, brīdinādams Savus mācekļus nepriecāties, ka viņi spēj izdzīt garus Jēzus vārdā: “Nepriecājieties, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” [Lk.10:20].

Tāpat arī Tā Kunga Gars brīdina mūs caur pravieti: “Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs” [Jer.9:23]. Tas Kungs ir dedzības pilns un nepacieš, ka Viņa līgavas sirds prieks un dārgums ir kas cits, nevis Viņš.