Rīcība vietnieciskā atbildībā

Ne no rūgtas rezignācijas par nedziedināmo plaisu strap kristīgo un pasaulīgo, bet gan no prieka par notikušo pasaules salīdzināšanos ar Dievu, no miera, kas gūts Jēzū Kristū paveiktajā pestīšanas darbā, nāk Jaunās Derības vārdi par kristīgio rīcību, rodas Kalna sprediķis. (Mateja evaņģēlija 5. – 7.nodaļa)

Tāpat kā Jēzū Kristū Dievs un cilvēks kļuva viens, tā arī kristiešu rīcībā kristīgais un pasaulīgais kļūst par vienu. Viņi nestrīdās viens ar otru kā divi mūžam naidīgi principi, bet kristieša rīcība smeļ no Kristū gūtās Dieva un pasaules vienības. Tā ir rīcība vietnieciskā atbildībā, mīlestībā pret patieso cilvēku, ņemot uzraudzībā vainu, kas guļ uz pasaules. Kas ir kristīgs un kas ir pasaulīgs, tas nu nav cieši noteikts jau no paša sākuma, bet abas to vienībā pa īstam tiek aptvertas vienīgi konkrētā rīcības atbildībā raugoties uz Jēzū Kristū tapušo vienību.

Kalna sprediķis uz vēsturisku rīcību mudināto tā notikuma priekšā, kas ir pasaules un Dieva salīdzināšanās Jēzū Kristū, un līdz ar to viņš nonāk patiesā kristīgā atbildībā. Šī patiesā kristīgā atbildība aptver visu pasaulīgo rīcību. Tā nekādā gadījumā neļauj sevi ierobežot kādā izolētā reliģiskajā laukā.