Dzīve šaipus

Tikai pilnīgā šaipusībā no dzīves iemācās ticēt. Ja pilnībā esi atteicies no tā – veidot no sevis kaut ko, vai nu svēto vai atgrieztu grēcinieku vai baznīcas cilvēku (tā saukto priesterisko tēlu), taisno vai netaisno, slimo vai veselo, un to es saucu par šaipusību, proti, dzīvot uzdevumu, jautājumu, panākumu un neveiksmju, pieredžu un bezcerības daudzumā.

Tad esi pilnīgi Dieva rokā, tad vairs neņem savas ciešanas nopietni, bet gan Dieva ciešanas pasaulē, tad paliek nomodā līdz ar Kristu Ģetzemanē, un es domāju, tā ir ticība, tā ir atgriešanās, un tā top cilvēks, kristietis. (Salīdzināt ar Jeremijas grāmatas 45.nodaļu). Kā gan lai pie panākumiem kļūtu pārgalvīgs, vai pie neveiksmēm apjucis, ja šajā dzīvē cieti līdz ar Dievu Viņa ciešanas?

Es esmu pateicīgs, ka es to drīkstēju atpazīt un es zinu, ka es to varēju atpazīt vienīgi ceļā, kuru nu es reiz esmu nogājis. Tāpēc es par pagājušo un tagadējo domāju pateicībā un ar mieru.

Lai Dievs mūs draudzīgi vada cauri šiem laikiem, bet pāri visam, lai Viņš vada mūs pie sevis.