Bezdarbīga gaidīšana un trula noskatīšanās?

Jārēķinās ar to, ka lielākā daļa cilvēku gudri kļūst vienīgi gūstot pieredzi pie savas paša miesas.

Tā var izskaidrot, pirmkārt apbrīnojamo lielākās daļas cilvēku nespēju uz jebkurā veida preventatīvu rīcību, cilvēks vēl arvien tic izkļūt no bīstamības, līdz beidzot ir par vēlu.

Otrkārt, trulums iepretim svešām ciešanām, līdzjūtība rodas proporcionāli arvien pieaugošajām bailēm no apdraudošā nelaimes tuvuma.

Kristus, tā saka Raksti, piedzīvoja pie savas miesas visu cilvēku bailes kā savas paša bailes – neaptverami augsta doma! – un tās uzņēmās brīvprātīgi. Mēs noteikti neesam Kristus un neesam aicināti pasauli atbrīvot ar saviem darbiem un savām ciešanām, mēs neesam kungi, bet gan darbarīki vēstures Kunga rokās, citu cilvēku ciešanas mēs varam līdziciest tikai pavisam ierobežotā mērā.

Mēs neesam Kristus, bet ja vēlamies būt kristieši, tad tas nozīmē, ka mums jāpiedalās Kristus sirds plašumā, veicot atbildīgus darbus, kuri satver brīža brīvību un noliek sevi bīstamībā un patiesā līdzjūtībā, kas dzīvo ne no bailēm, bet no atbrīvojošās un atraisošās Kristus mīlestības pret visiem cietējiem.

Bezdarbīga nogaidīšana un mēma noskatīšanās nav kristīga rīcība.