Apliecini savu ticību, lai tu tiktu glābts

Jau klasiskajā pentakostālismā parādās ieskats, kas neopentakostālismā izpaužas daudz krasāk, ka attaisnojošā ticība sevī ietver ne vien ticību Dieva attaisnojošajam spriedumam Kristū, bet arī citus priekšnoteikumus.

Dereks Prinss savā grāmatā raksta:

“Romiešiem 10:9 Pāvils izskaidro, ka, lai saņemtu Kristus upura sagādāto svētību, ir jāievēro divi svarīgi nosacījumi: savā sirdī ticēt, ka Dievs ir uzmodinājis Jēzu no nāves, un ar savu muti apliecināt Viņu par Kungu. Sirds ticība nav pilnīgi efektīva, kamēr tā netiek apstiprināta ar mutes apliecību.”

Luteriskā baznīca jau pašos savos pirmsākumos sastapās ar šāda veida argumentiem, kas izkropļoja bībelisko mācību par attaisnošanu vienīgi ticībā. Mūsu ticības tēvu atbilde toreiz bija šāda:

“Kad Pāvils saka Rom. 10:10: ‘Ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana’, mēs domājam, ka mūsu oponenti šeit atzīst, ka ticības apliecināšana nedod attaisnošanu un neglābj ex opere operato (no izdarītās darbības kā tādas), bet vienīgi sirds ticības dēļ. Un Pāvils šeit izsakās, ka ticības apliecināšana glābj, lai parādītu, kāda ir ticība, ar kuru panākama mūžīgā dzīvība, proti – tāda ticību, kas ir stipra un darbīga. Bet tāda ticība, kas neizpaužas ticības apliecināšanā, nav stipra.”

Jāpievērš īpaša uzmanība arī tam, kā pašu ticības jēdzienu izprot pentakostāļu teoloģijā.

Luterāņi apliecina, ka ticība ir Svētā Gara darbs, tā ir sirds paļaušanās, “ka [grēcinieki] ir pieņemti Dieva žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar Savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību Savā priekšā.”

Ticība nekādā ziņā netiek skatīta kā cilvēka paša gribas vai garīga spēka izpausme, bet vienīgi kā Svētā Gara darbs “kur un kad Dievs to grib tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju.” Šādu mācību luteriskās ticības apliecības ir smēlušās no apustuļa Pāvila, kurš raksta: “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” [Fil. 2:13], un “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības” [Rm. 9:16].

Pentakostāļu teoloģija, uzsvērdama, ka ticība ir “priekšnoteikums”, kas jāievēro, padara ticību par cilvēka paša labo darbu, paklausību, ar kuru tas nopelna pestīšanu.

Pēc pentakostāļu uzskata ir vēl arī citi labie darbi, ar kuriem cilvēks nodrošina savu pestīšanu. Piemēram, P.K.Nelsons savā grāmatā raksta:

“.. grēku nožēla nodrošina grēku piedošanu un šķīstīšanu.”

Tādējādi, viņaprāt, grēku nožēla ir tā, kas nodrošina pestīšanu. Šāds uzskats nonāk krasā pretrunā ar bībelisko mācību, ka vienīgi Kristus nopelns nodrošina grēku piedošanu un šķīstīšanu; to nespēj nekāda cilvēka paša darbība vai tikums.

To, cik dziļi aplams un bīstams ir šāds uzskats, ka cilvēka nožēla nodrošina grēku piedošanu un šķīstīšanu, skaidri parāda kāds Mateja evaņģēlijā aprakstīts notikums. Arī Jūda, kad viņš bija nodevis Kristu, dziļi un izmisīgi nožēloja savu grēku, pat izsūdzēja to priesteriem, taču viņa grēki tādēļ vien netika šķīstīti, Jūdas nožēla un pat publiska grēksūdze grēku šķīstīšanu nenodrošināja, jo viņš bija garīgi akls un bez ticības Tam, kurš arī Jūdam bija sacījis: “Kas tic uz Mani, tam ir mūžīgā dzīvība.”

Tātad, – ne mūsu nožēla, bet gan vienīgi Kristus piedošana. Tieši tāpat kā cilvēka izsalkums nenodrošina to, ka viņš top paēdis, arī nožēla nenodrošina to, ka grēki top piedoti. Ja mēs to saprotam, tad daudz nekavējamies pie savas paša nožēlas. Mēs neticam uz savu nožēlu vai grēksūdzes īstumu, bet dodamies pie Kristus, kurš nāk pie mums Absolūcijā un Kurš vienīgais var mūsu grēkus šķīstīt.

Šie abi iepriekšminētie neopentakostāļu ieskati – par grēcinieka līdzdarbošanos pie savas atgriešanas un īpašu priekšnoteikumu izpildīšanu attaisnošanas iegūšanai – parāda, ka viņi, kaut arī teorētiski apstiprina grēcinieku attaisnošanu vienīgi no žēlastības un vienīgi ticībā, savā sludināšanā apstiprina pestīšanu ar labajiem darbiem: ticību, atgriešanos, liecināšanu, grēku nožēlu, proti – ar bauslības darbiem.

[Pārpublicēts no LMF]