Jēzus nodots un uzmodināts

Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti [Rom.4:25].

Luters šo tekstu sauc par “saišķi, kurā visa kristīgā ticība ir saņemta kopā”. Tādēļ viņš šo tekstu ir licis par vadmotīvu Šmalkaldes artikuliem un par pamatu “pirmajam un galvenajam artikulam, no kura ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs”.

Apustulis ir rakstījis šīs rindas ar dziļu domu, kas prasa no mums pamatīgu iedziļināšanos. Kā iepriekš minēts, tajā ir ietverta dižā mācība par Kristus izpirkuma darbu. Apustulis saka, ka Kristus tika nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts mūsu taisnošanai.

Kad mēs noliekam līdzās “nodots” un “uzmodināts”, mēs ievērojam, ka vārds “nodots” nozīmē “nodots nāvē”. Mēs zinām, ka Svētie Raksti Kristus nāvi allaž rāda kā mūsu taisnošanas pamatu, kas ir piepildījusi Viņa izpirkšanas darbu. Kristus mums to atklāja, pie krusta saukdams: “Viss piepildīts!” Tādēļ ir svarīgi saprast apustuļa domu, ka Kristus tika nodots mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts mūsu taisnošanai.

Doma, bez šaubām, ir šāda: Savā nāvē Kristus bija grēka nesējs, uz kā gūlās visi pasaules grēki. Par šiem grēkiem Viņš samaksāja ar Savu dzīvību. Bet Savā augšāmcelšanā Viņš tika taisnots kā mūsu Galvotājs un nesa pasaulei mūžīgo taisnību, dzīvību un nemirstību. Savā nāvē Viņš mūsu dēļ kļuva par grēku [2.Kor.5:21] un tā izglāba mūs no grēka vainas un bauslības lāsta. Tādējādi Viņš apmierināja dievišķo taisnību, pakļaudams Sevi nāvei, kas ir grēka sekas.

Viņa augšāmcelšanās bija taisnības un dzīvības uzvara pār grēku un nāvi, kas vainagoja un apzīmogoja Viņa pabeigto visas cilvēces izpirkšanas darbu. Kā mūsu Starpnieks un Galvotājs, kā otrais Ādams Viņš uzņēmās atbildību par visiem mūsu grēkiem, saņēma mūsu pelnīto sodu un piepildīja dievišķo sodu un Dieva pieprasīto taisnību. To visu Viņš piepildīja, nododams Sevi nāvē kā upuris un izpirkdams mūs ar Savām asinīm.

Ar Savu augšāmcelšanos Viņš pierādīja, ka Viņš kā svēts Dieva Dēls ir cietis un miris nevis par Saviem, bet par citu grēkiem un ka Tēvs to atzīst par labu un pieņem kā gandarījumu par visiem mūsu grēkiem. Svētie Raksti saka, ka Viņš ir “dzīvs darīts Garā” [1.Pēt.3:18] un tādējādi arī “taisnots Garā” [1.Tim.3:16]. Proti, Viņš tapis brīvs no visas vainas, sprieduma un soda, ko bija uzņēmies uz Sevis kā cilvēces Galvotājs, un mūsu vietā nostājies Dieva tiesā, it kā visa cilvēce būtu cietusi un darījusi to, ko Viņš cieta un darīja.

“Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” [2.Kor.5:14]. Tas pats attiecas uz augšāmcelšanos. Mēs visi Dieva vaiga priekšā esam ietverti Kristū. Kā Viņš par visiem ir augšāmcēlies taisns, tā arī mēs visi augšāmceļamies taisni. Tādēļ Viņš tiek saukts – “Tas Kungs, mūsu taisnība”. Bet Kristus augšāmcelšanās ir mūsu visīstākais taisnošanas pamats. Apustulis noteikti vēlējās to visu ietvert šais vārdos: Kristus tika nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.

Ar Savu augšāmcelšanos Kristus ir iegājis mūžīgajā priesterībā, kurā Viņš pastāvīgi par mums iestājas Dieva vaiga priekšā [Ebr.9:24]. Mūsu vietā Viņš stāv taisns par netaisniem [1.Pēt.3:18]. “Mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim debesīs, svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks” [Ebr.8:1–2]. “Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā” [Ebr.9:24].

Ievēro: Viņš tagad stāv par mums Dieva vaiga priekšā. Tāda ir mūsu pilnīgā taisnība Dieva priekšā. Bet ko šeit lasām? Vai tā var būt? Vai Kristus tiešām iestājas par mums Dieva vaiga priekšā? Tas nozīmē, ka Dievam esam nozīmīgāki, nekā domājām, un Viņa acīs mums ir augstāka un pilnīgāka taisnība. Mūsu pilnīgā taisnība ir Kristus pastāvīgā atrašanās par mums Sava Tēva priekšā, kad Viņš kalpo kā mūsu augstais Priesteris. Te kļūst skaidrs, ka mūsu taisnošana balstās uz Kristus augšāmcelšanos.