Tumšas baznīcas – gaišas sirdis

“Tumsība apklāj zemi, un dziļa krēsla tautas.” [Jes.60:2]

Mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. [Ap.d.17:29] Mēs pieminam Tavu žēlastību, ak Dievs, Tavā svētajā namā. [Ps.48:10]

Tādēļ ir pareizs vācu sakāmvārds: tumšas baznīcas – gaišas sirdis.

Ābrahāmam bija baznīca, kurā atskanēja Dieva vārds un notika īsts dievkalpojums. Turpretī mūsu laikos redzam ļoti gaišas baznīcas, taču tajās ir tumšas vai drīzāk gan – aklas sirdis.

Tātad baznīcu vislabāk rotā un dara svētu nevis kvadrātveida akmeņi, krāšņas celtnes, zelts un sudrabs, bet Dieva vārds un šķīsta mācība jeb pasludinājums.

Jo, kur ļaužu priekšā tiek atklāta un slavēta Dieva žēlastība, kur sirdis tiek iedrošinātas paļauties uz Dievu un piesaukt Viņu visās grūtībās, tur ir īsti krāšņs Dieva nams. Pat tad, ja tas būtu tikai tumšs kakts, tuksnesīgs pakalns vai vientuļš koks, tas var tikt saukts par īsto Dieva namu un Debesu vārtiem, kaut arī tas atrodas klajā vietā, zem atklātas debess un mākoņiem.