Lielā apžēlošana! [415]

Man žēlastiba notikusi,
Kas iet pār visu apdomu,
Tā brīnišķīgi izglābusi
Man’ grēc’nieku necienīgu.
To zemibā nu atzīstu
Un žēlastibu slaveju.

Es biju tikai dusmas krājis,
Nu esmu Dieva apžēlots;
Dievs man ar sev salīdzinajis,
Un Kristus nopelns man ir dots,
Kas šķīstu dar’ man nabagu;
– Šo žēlastibu slavēju.

Mans Dievs, to tavā priekšā teikšu,
To teikšu visā pasaulē;
To žēlastibu teikt nebeigšu,
Ko panākusi dvēsele.
Es ceļos locīts slavēšu
Šo žēlastibu mūžigu.

Šo žēlastibu man nelaupīs
Nemūžam draugs ne ienaidnieks’
Nekas šo ticību nešaubīs,
Šo cerēt man neviens neliegs.
Uz to es bēdās paļaušos,
Uz to es nāvē aizmigšos.

Dievs bagāts no apžēlošanas,
Man žēlastibā uzturi,
Un pēc šī laika cīnišanas,
Caur Kristus nāv’ man uzņemi,
Tad mūžibā vēl slavešu
Šo lielu apžēlošanu.