Rīkoties saskaņā ar lielo bausli

Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās (Rom.12:13).

Šis pamudinājums norāda, ka kristiešiem savu nabadzīgo ticības brāļu vajadzības un problēmas ir jāuzskata par savējām. Kā viņi rūpējas paši par sevi, tā viņiem labprāt ir jārūpējas arī par saviem ticības brāļiem un māsām. Jo mums nepieciešama tik patiesa un sirsnīga mīlestība, ka allaž rīkojamies saskaņā ar Dieva vārdu: “Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi” (1.Kor.12:26), un saskaņā ar lielo bausli: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Apustulis īpaši piemin svētos. Te mēs saprotam, ka, lai arī mums jādara labu visiem cilvēkiem, ko māca vispārējais mīlestības bauslis, tomēr, pildot šo bausli, mums īpaši jāievēro ticīgie. Šis teksts par svēto vajadzībām mums arī rāda, ka kopīpašums, kādu mēs vērojām pirmo kristiešu vidū, bija jau atcelts. Un nav šaubu, ka tas viss tika darīts vienīgi tādēļ, ka baznīcai bija pievienojušies sliņķi, kas izmantoja to savtīgi.

Arī mums jābūt uzmanīgiem, lai neatbalstām slinkumu un citus netikumus, bet rūpējamies vienīgi par īstām “vajadzībām” un reālām problēmām. Un tas mums jādara lielā labprātībā. Palīdzēsim svētajiem viņu vajadzībās! Tas nozīmē labvēlīgā un brālīgā mīlestībā atbalstīt tos, kam ir reālas problēmas, nevis sliņķus un slaistus.

Kas ir šie “svētie” – “nabaga svētie”, kā apustulis viņus sauc Vēstulē romiešiem 15:26? Kaut reizi par visām reizēm mēs pareizi mācītos saprast vārdu “svētais”! It visur apustuļu vēstulēs mēs redzam, ka apzīmējums “svētais” ir lietots attiecībā uz visiem ticīgiem kristiešiem. Nav nekādu īpašu prominentu kristiešu, kā, piemēram, apustuļu un praviešu, kurus vienīgos sauktu par svētajiem! Bet svētie ir visi tie, kas ar Gara jaunpiedzimšanu ir aicināti laukā no pasaules un nošķirti Dievam. Tā ir šā vārda pirmā nozīme.

Jaunpiedzimušie ir svēti Dievam divās nozīmēs. Pirmkārt, tiem piešķirts Kristus pilnīgais svētums, un, otrkārt, viņos sākta Svētā Gara svētdarīšana. Apustulis piemin šīs divas lietas, ka viņi “svēti kļuvuši.. Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā” (1.Kor.6:11). Mēs esam Dieva svētie, kaut arī neesam kļuvuši pilnīgi brīvi no grēka. To mēs redzam, kad Dāvids, runādams par smago grēka postu, piebilst: “Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams” (Ps.32:6).

Patiesi svēti mēs esam vienīgi Kristū. Luters par to runā spēcīgus vārdus, kurus vērts šeit citēt:

“Pāvils runā par svētajiem virs zemes, t. i., kristiešiem, un sauc viņus par svētajiem par godu Dieva žēlastībai, kuras dēļ tie ir svēti ticībā bez darbiem. Ja kristietis noliedz, ka viņš ir svēts, tad viņš nožēlojamā kārtā nicina Dievu. Jo tādējādi viņš apgalvo, ka Kristus asinis, Dieva vārds, Gars un žēlastība, jā, pats Dievs nav svēts. Turpretī Dievs viņu ir saucis par svētu.”

Tātad tie ir svētie, un viņu vajadzībās mums jāpalīdz ar tādu sirsnību, it kā tās būtu mūsu pašu vajadzības. Mums jācenšas atvieglināt viņu grūtības un problēmas. Ja mēs tā nedarīsim un visu paturēsim vienīgi sev, tad mēs noteikti nedzīvojam Dieva mīlestībā. Cita lieta, ja savas vājības dēļ kļūstam aizmāršīgi vai rīkojamies tā, kā paši nemaz negribam rīkoties.

Bet vispār neparādīt jebkādu mīlestību – tas nozīmē ko daudz nopietnāku, proti, ka mums nav Dieva mīlestības. Kā apustulis Jānis skaidri saka: “Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” (1.Jņ.3:17).

“Centieties parādīt viesmīlību.” Šis pamudinājums ir bieži sastopams (sal. Ebr.13, 1.Pēt.4). Un šī pamudinājuma iemesls bija vajāšanas, kad pirmie kristieši nereti tika padzīti no savām mājām un nonāca svešās vietās. Turklāt tolaik bija ļoti maz tādu vietu, kur ceļotāji varēja pārnakšņot. Ticības brāļiem tad bija iespēja ar priecīgu un labprātīgu mīlestību dot patvērumu šādiem klejojošiem kristiešiem. Jā, viņi pat meklēja iespēju to darīt!

Kaut arī šodien apstākļi ir mainījušies, lielais mīlestības bauslis joprojām paliek spēkā. Kalposim tuvākajam visos iespējamos veidos! Mūsu mīlestībai jāatklājas ne tikai brīnišķīgos vārdos, bet arī darbos un rīcībā – kaut tas prasītu no mums sāpes un upurus. Arī šodien mums nereti jāparāda viesmīlība, un tas nav nekas neiespējams, lai arī reizēm rada mums nepatikšanas.

Vienmēr kalposim brāļiem viņu vajadzībās un darīsim to ar priecīgu sirdi un laipnu vaigu! Arī apustulis Pēteris saka, ka tas jādara “bez kurnēšanas”. Kā mēs gribam, lai citi kalpo mums, tā arī paši kalposim! Un galvenais bauslis par mūsu tuvāko ir šis: “Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem” (Lk.6:31).