Skaidrojoši jautājumi un atbildes: taisnošana

Mūsu pasauli ārda naida un pagātnes pāridarījumu rētas. Kā Bībeles taisnošanas mācības izpratne var palīdzēt tikt galā ar šiem pāridarījumiem?

Dievs neprasa, lai mēs pagātnes vai tagadnes netaisnību nosauktu par taisnību. Kristus asi nosodīja ļaunumu visās tā izpausmēs (Mt.23). Lai arī mēs grēkojot esam darījuši ļaunu Dievam (Ps.51:4), Kristū Dievs ir par to aizmirsis (Ps.103:10-12). Tādēļ arī mums nav jāpieķeras pagātnes pārinodarījumiem, jo Dieva žēlastība taču dod mums spēku piedot citiem (Mk.11:25; Ef.4:32).

Pēdējā laikā dzirdams uzskats, ka protestanti un katoļi arvien vairāk satuvinās. Vai tas nozīmē, ka Romas katoļi bez ierunām pieņem mācību par taisnošanu ticībā, kā tas ir atklāts Bībelē un kā to māca reformētie?

Nē! Lai gan Roma vienmēr uzsvērusi žēlastības “pārākumu” un ticības nozīmi, tās izpratne par jēdzieniem “žēlastība” un “ticība” atšķiras no Sv.Pāvila skaidrojuma un reformatoru uzsvērtā. Roma arvien atsakās atzīt, ka pestīšana notiek “tikai” ar žēlastību vai ticību. Par paraugu ņemot Rakstus un reformatorus, mums jāsaglabā viedoklis, ka mēs tiekam pilnībā samierināti ar Dievu tikai caur ticību un tikai caur ticību Jēzum Kristum.

Kādēļ luterāņu baznīca uzsver, ka taisnošanas mācība ir “baznīcas pamats”? Vai tad nepietiek ar “ticību Jēzum”?

Mājai var būt daudz telpu, bet tikai viens pamats. Baznīcas vienīgais pamats ir Jēzus (1.Kor.3:11; Ef.2:20). Taisnošanas mācība mūs par to pārliecina. Daudzas sektas uzskata, ka “tic Jēzum”. Tādēļ rodas jautājums: “Kas ir šis Jēzus, kuram mēs ticam?” Dažās baznīcās tiek aplami sludināts, ka Viņš ir otrais Mozus, kurš atnācis galvenokārt tādēļ, lai norādītu, kas mums jādara, lai galu galā mēs izrādītos par taisnošanas cienīgiem. Tas ir pretrunā ar Dieva vārdu (Jņ.1:17). Jēzus galvenais uzdevums ir būt par cilvēku, kuri visi kā viens ir garīgi bezspēcīgi grēcinieki, unikālu Vidutāju un Pestītāju (Jņ.1:17; Rom.5:6-8).

Pastāv arī uzskats, ka jēdzienu “caur ticību” un “ticības dēļ” starpā ir liela atšķirība, īpaši runājot par “taisnošanu” Dieva priekšā. Kādēļ nepieciešama šāda izšķiršana?

Taisnošana nav biznesa darījums, kurā Dievs apņemas “apgādāt” ar pestīšanu tos, kas ir gatavi par to maksāt ar ticību (Jņ.15:16). “Caur ticību” nozīmē, ka taisnošana ir vienīgi Dieva darbs (Ef.2:8-9; Gal.5:4; Rom.3:28). Taču ticības “dēļ” nozīmētu, ka šo svētību mēs saņemam savas niecīgās “ticības” dēļ. Ticība ir tikai kā ubaga pastieptā roka, kas saņem Dieva garīgo barību (1.Kor.4;7; Atkl.22:17).

Kādēļ garīdznieki runā par “objektīvu” un “subjektīvu” taisnošanu?

Šī izšķiršana uzsver Kristus godu un neizsakāmo mierinājumu, kuru Viņš dod mums, grēciniekiem. “Objektīvs” – kaut kas reāls jau ir sasniegts. Tas ir “ārpus mums” (Ef.1:3-7). Tā eksistence, realitāte un patiesīgums nav atkarīgs no mums vai mūsu izjūtām. Sakot, ka pasaule ir “objektīvi” taisnota, mēs noraidām kļūdaino uzskatu, ka Dievs mīl tikai izredzētos vai arī ka kāds no mums ir spējis kaut ko paveikt savas pestīšanas labā.

No otras puses, jēdziens “subjektīvs” uzsver, ka pestīšanas neatkārtojamā dāvana, kuru Kristus mums ir nopelnījis, jāpieņem un par to jāpriecājas mums, “subjektiem”, tiem, kam tā domāta. Runājot par “subjektīvo” taisnošanu, mēs arī ar nožēlu secinām, ka ir cilvēki, kas atsakās no brīnišķās dievišķās piedošanas dāvanas, kuru sniedz Jēzus, pasaules vienīgais Glābējs.