Centrs un paradoksāls simbols

Tā kā Jēzus krusta pazemībā nosargāja savu un Dieva mīlestību pret pasauli, nāvei seko augšāmcelšanās, nāve nevar paturēt mīlestību savā varā. Mīlestība ir spēcīgāka par nāvi. (Augstā dziesma 8:6).

Tā ir Lielās Piektdienas un Lieldienu svētdienas jēga: Dieva ceļš pie cilvēkiem ved atpakaļ pie Dieva. Tā Jēzus Dieva atziņa saslēdzas ar Pāvila krusta izskaidrojumu, tā krusts kļūst par galveno centru un par kristīgās vēsts paradoksālu simbolu. Ķēniņam, kas dodas pie krusta, jābūt neparastas valsts valdniekam. Tikai tas, kurš saprot krusta dziļo paradoksu, tas var saprast pilnībā Jēzus vārda nozīmi: Mana valstība nav no šīs pasaules. (Jņ.18:36)

Kristus nav jaunas reliģijas nesējs, bet Dieva nesējs, tātad kā neiespējamais cilvēka ceļš pie Dieva kristīgā reliģija atrodas blakus citām reliģijām. Kristietis savas kristietības labā nevar darīt neko labu, jo tā turpina būt cilvēciski – virscilvēciska, tā dzīvo vienīgi no Dieva žēlastības, kas nāk pie cilvēkiem un pie ikviena cilvēka, kas tai pieslejas un mācās to saprast Kristus krustā, tātad Dieva dāvana nav kristīgā reliģija, bet gan žēlastība un Dieva mīlestība, kas vainagojas krustā.