Labvēlība viņa kunga acīs

“Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un ielika visu, kas tam bija, viņa rokās.” [1.Moz.39:4]

Jāzepam ir nācies dzīvot un valdīt izcilā, godājamā, tomēr ļoti grūtā veidā. Jo kurš gan varētu tik viegli izciest to, ko izcietis Jāzeps?

Viņš šo smago, nožēlojamo kalpības nastu nesis vienpadsmit gadus un tikai tad, kad ticis palaists brīvībā, ir varējis kaut ko iegūt un nopelnīt. Kamēr Jāzeps kalpoja, viss viņa darbs nāca par labu nevis viņam, bet tikai viņa kungam. Viņš pats nav ieguvis neko vairāk kā tikai ēdienu un jumtu virs galvas, un arī tas ir bijis ļoti pieticīgs.

Jau tas, ka viņš pacietīgi panesis tādu nabadzību, ir slavējams. Jo Jāzeps šajā vecumā būtu varējis stāties laulības kārtā, dzemdēt bērnus, uzturēt un paēdināt pats savu nama saimi. Bez tā visa viņam ir nācies iztikt, un viņa smagajai kalpībai nav redzams gals; tomēr viņš to panes, ar stipru cerību un ticību turēdamies pie Dieva palīdzības.

Jāzeps pie sevis ir domājis: ja arī man nāktos vēl ilgāk nest šo nastu, es tomēr neizbīšos un nekļūšu mazdūšīgs, jo no sava tēva esmu mācījies gaidīt un cerēt uz To Kungu un piesaukt Viņu. Šai mācībā gribu palikt un vingrināties, kamēr vien dzīvoju.