Izvēle starp Dievu un pasauli

“..starp mums un jums atrodas liels bezdibenis..” (Lk.16:26)

Vārdi Dievs vai pasaule ir likti par virsrakstu šai svētdienai. Vai šeit ir jābūt pretrunām? Vai cilvēkam ir jāizvēlas?

Vispirms mums ir jātiek skaidrībā, kas šai kontekstā tiek domāts ar jēdzienu “pasaule”. Tā nav pasaule, ko Dievs ir radījis. Jo tā ir laba. Visa zeme ir viņa godības pilna. Tajā, kas nāk no Dieva, allaž ir atrodams kaut kas labs, – saules gaismā un puķēs, darba priekā un vecāku laimē, veselā ķermenī un labos smieklos. Par kaut ko tādu cilvēkam ir brīv priecāties. To noniecinot, cilvēks nepagodina Dievu.

Taču ar jēdzienu “pasaule” Bībelē bieži tiek domāts kaut kas cits. To mēdz saukt par šo pasauli, kas nozīmē kritušo pasauli, – tā ir sacēlusies pret Dievu, pret itin visu eksistencē, tā nevēlas paklausīt Dievam un nav kļuvusi tāda, kādu Dievs to gribēja. Tā ir sava veida pretpasaule, Dieva labās pasaules noliegums. To pārvalda “šīs pasaules valdnieks”, kas tiek saukts arī par Maitātāju, Cilvēku slepkavu vai Ienaidnieku, tālab ka viņa būtība ir izpostīt, izlikties, samaitāt, mocīt un nonāvēt.

Citiem vārdiem sakot, izvēle starp Dievu un pasauli var šķist viegla. Taču tāda tā nav. Proti, Maitātājam nav nekas pret to, ka mums līdz zināmam brīdim tiek ļauts baudīt Dieva labās dāvanas, ja vien mēs nevaicājam pēc Dieva paša. Viņam ir svarīgi mūs atturēt no Dieva un pielūkot, ka nenonākam saskarē ar Pestītāju un nenokļūstam Gara ietekmē. Grēkā krišana jau ir notikusi. Mēs jau esam prom no Dieva kopš tā laika, kad Kārdinātājs tika apķīlājis mūsu būtību. Ja nenotiek nekādas izmaiņas, viņš ir guvis uzvaru. Tālab ir gana, ja cilvēks dzīvo kā bagātais vīrs. Netiek pateikts tas, ka viņš bija slikts cilvēks. Viņš rīkojās tā, kā ļautiņi lielākoties dara, – priecājās par dzīvi, interesējās par ēdienu un apģērbu un izlīksmojās savu draugu lokā. Viņš nedomāja tikai pats par sevi. Bez šaubām, viņš piemirsa ubagu Lācaru, bet kurš gan varētu parūpēties par visiem skrandaiņiem? Savu brāļu liktenis vai plēsa viņa sirdi pušu. Par tiem viņš domāja arī mirušo valstībā.

Tomēr notika tā, kā notika. Bija viena lieta, ko viņš aizmirsa, – Dievs. Par Mozu un praviešiem – Dieva vārdu – viņš nelikās ne zinis. Tos sveicinājumus, ko Dievs viņam sūtīja, viņš laida gar ausīm. Viņam trūka vienas lietas – un tieši tā bija vienīgā nepieciešamā.