Paštaisnība un Dieva žēlastība

“Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja [..]” (Lk.18:9)

Šādi cilvēki nav retums. Un viņi nav vieni paši, uzskatīdami, ka ir pareizā veida cilvēki. Bieži vien atrodas vesela grupa vai partija, varbūt nācija vai rase, kas tiem piebalso. Viņos velns sagroza kaut ko labu, ko Dievs ir ielicis cilvēku dabā: taisnīguma izjūtu, pienākuma apziņu, atbildību sabiedrības priekšā, gribu izpildīt savu pienākumu. Tas, ar ko viņi nodarbojas, lielākajā daļā gadījumu ir taisnīgi un pareizi. Tas, ko viņi atzīst par nederīgu un no kā novēršas, bieži arī ir kaitīgs un apkaunojošs. Tomēr tas viss noiet pavisam greizi.

Šai paštaisnībai var būt politiska nokrāsa. Par pareiziem uzskatāmi tie, kas pieder mūsu partijai, mūsu ideoloģijai. Pārējie ir savtīgi, nevērīgi, varaskāri, labākajā gadījumā apmāti. Paštaisnība var būt arī nacionāla. Tiem citiem nav tādas pašas kultūras, nav tādas pašas strādātgribas, nav tādas pašas saprašanas par kārtību, nav tādas pašas taisnīgas sabiedriskās iekārtas, kāda ir mums.

Bet Jēzus mums šodien izklāsta to, ka paštaisnība spēj būt dievbijīga. Un tad tā spēj būt īpaši ļaunprātīga. Tā var būt tik dziļi iesakņojusies, ka mēs to neatklājam pat tad, kad Jēzus mūsu priekšā noliek farizeju templī. Mēs esam raduši farizejus novietot otrā pusē – starp neliešiem un blēžiem savā dzīvē. Un mēs paši, protams, neesam daļa no tiem.

Kā dievbijīgs farizejs izskatītos mūsdienās? Viņš būtu baznīcisks, respektabls, pieklājīgs un vispārēji ieredzēts. Viņš turētos pie tiesas un kārtības, nomaksātu savus nodokļus, ievērotu ceļu satiksmes noteikumus un spētu priekšzīmīgi veikt savus darba pienākumus. Viņš piekristu tam, ka visā visumā ir grēcinieks, taču viņš labi apzinātos to, ka nav tāds grēcinieks kā visi tie bezatbildīgie, nemazgājušies un nonarkojušies indivīdi, kuru patlaban ir tik daudz un kurus policijai saskaņā ar viņa neapstrīdamo viedokli vajadzētu nedaudz labāk uzraudzīt. Viņš varbūt arī pateiktos Dievam par to, ka nav tāds kā atsevišķi režīmi un to piekritēji kādās jaunattīstības vai varbūt totalitārās valstīs.

Atspoguļojums var mainīties. Vislabāk cilvēks to ierauga spogulī. Jo mūsos visos ir vecais cilvēks, kurš vienmēr tiecas uzskatīt sevi par kaut cik taisnīgu un kuram ir pamatots iemesls nicināt citus. Ir noderīgi ieraudzīt šo sevis pašu spoguļattēlu. Tas var mums palīdzēt sacīt tikpat vaļsirdīgi kā muitniekam: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!”