Par spēju noliegt sevi
Ak, Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls! Savā Vārdā Tu sauc uz mums: “Kas grib mans māceklis būt, lai noliedz pats sevi un ņem savu krustu, un seko man!” [Mt.16:24] Tavas svētās krusta nāves dēļ es Tevi lūdzu, dāvā man šo spēju, ko Tu pieprasi – noliegt sevi! Zinu, ka vieglāk ir atteikties no visas pasaules, nekā noliegt pašam sevi un to, kas ir savs. Tad nu to, ko pats savā spēkā es nespēju veikt, radi manī, ak, Kungs, Tevi es lūdzu!
Liec norimt manī paša sirdsbalsij, lai Tavus svētos vārdus varu saklausīt! Pašmīlas nezāles no manas sirds izravē, lai izaug manī svētās mīlestības stādi, kas tīkami Tev! Manas kārības lai nomirst un viss, kas ir mans, lai tikai Tev un pēc Tava prāta varu es dzīvot!
Mans prāts – mainīgs un šaubīgs, tas maldīgs un nepastāvīgs. Tāpēc dod, ka Tavam prātam es spēju pakļauties, un pie Tevis, kas nemainīgais un mūžīgais labums esi, ar nedalītu sirdi varu pieķerties!
Kad dabiskie spēki mūs atstāj, tad dievišķie tikumi izaug mūsos. Kad nonāvēta ir mūsu griba, tad mūsu darbi tiek veikti Dieva spēkā. [Jņ.3:21] Kad paši tiekam iznīcināti un mirstam, tad patiesi varam būt un dzīvot Dievā. [Ap.d.17:28] Tāpēc nonāvē manu prātu, ak, patiesā Dzīvība, lai patiesi varu Tev un Tevī dzīvot!
It visu, ar ko Dievam varam tuvoties un patikt, no Viņa mēs arī saņemam. Tāpēc vienīgi Dievam par visu labo pienākas gods, un tas, kas ir Viņa, Viņam arī paliks. It viss, kas mūsos spīdošs un spožs, tas ceļas no Gaismas – mūžīgās, nemainīgās, kas izgaismo dabisko mūsu prāta tumsību. Tāpēc, kad mūsu gaisma spīd cilvēku priekšā [Mt.5:16], ne mums, bet Dievam lai tiek parādīts gods!
Ak, Kristu, kas patiesā gaisma esi, iededz sirdī manā patiesās atziņas gaismu! Ak, Kristu, kas Tēva patiesais gods, ieliec sirdī man spēju noliegt savu godu!
Labāk man būt Tevī, nekā pašam sevī, jo kur nav manis paša, tur laimīgs es esmu. Mans vājums kāro pēc Tava spēka balsta, niecība mana tiecas pēc Tava stipruma.
Tavs svētais prāts lai notiek virs zemes, kur mīt mana miesa [Mt.6:10], lai Tava debesu valstība manā dvēselē var nākt! Nonāvē manī mīlestību uz sevi un tieksmi pēc goda, lai Tavas valstības nākšanu nevar tie kavēt!
Ja augstākais cilvēka labums ir mīlēt Dievu, tad lielākais cilvēka ļaunums ir mīlēt sevi. Ja patiesais labums atklājas sevis iztukšošanā, tad milzīgs ļaunums ir mīlestība uz sevi, kas piesavinās to, kas pieder citam. Ja vienīgi Dievam pienākas viss gods, tad vislielākā zādzība ir paša gods, kas sev piedēvē to, kas pieder citam.
Ak, Kristu, kas mūžīgi slavēts esi, pašmīlu un godkāri noslāpē manī!
Āmen.

Ieskaties
Bākuguns
Nožēla, kas mūs pārliecina par grēku smagumu
Nabaga cilvēki mēs esam
Lūgšana divpadsmitajā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem
Esmu apdāvināts
Lugšana pirmos Lieldienas svētkos