Pareiza kristīga attieksme pret darbu

“Bezdievja darbs būs veltīgs, bet, kas taisnību sēj, tas jau ar to vien veic ko labu.” (Sal.pam.11:18)

Cilvēks, kas ir dīkdienis, noteikti nav patiess kristietis. Taču arī centība darbā negarantē patiesu kristīgo ticību. Nekristietis var strādāt ļoti uzcītīgi, visu savu dzīvi pūloties, un tomēr galu galā viņš kā algu saņem mūžīgas mokas. Ne jau darbs, bet gan tas, kā un kāpēc cilvēks strādā, atklāj, kurš ir kristietis un kurš nav.

Daudzi strādā tik dedzīgi, ka šķiet, ka viņi uz zemes atrodas tikai savas nodarbošanās dēļ. Viņi ir tik ļoti iegrimuši savā darbā, ka maz, ja vispār, domā par savas nemirstīgās dvēseles glābšanu. Viņi aizmirst Dieva Vārdu un aizmirst lūgšanas. Viņi strādā Tā Kunga dienā (tas ir, svētdienā) pat tad, kad viņiem nekas nav vajadzīgs, it kā viņiem nebūtu dvēseles, kas jāpabaro, un nebūtu Dieva, kas vēlas tikt pielūgts. Pat ja šādi cilvēki atvēl laiku Bībeles lasīšanai, rīta un vakara lūgšanām un baznīcas apmeklēšanai, viņi to dara tikai ar pussirdi. Dievkalpojuma laikā viņu sirds joprojām ir pie sava darba. Viņu rūpes vairāk ir vērstas uz laicīgo, nevis mūžīgo, vairāk uz miesu, nevis garu, un vairāk uz zemes lietām, nevis debesīm. Viņi vairāk domā par to, ko vēlas šajā dzīvē, nevis par to, kā iekļūt debesīs. Tie acīmredzami ir nekristieši – miesīgi, zemišķīgi domājoši cilvēki, kas arvien dziļāk iegrimst sava darba pienākumos un tādējādi nostrādina sevi līdz pazudināšanai.

Tā kā viņus nemotivē Dieva pavēle ​​un mīlestība pret tuvāko (šīs divas lietas motivē kristiešus strādāt), ir četri galvenie iemesli, kāpēc nekristieši strādā. Pirmais ir nepieciešamība. Daudzi cilvēki strādātu maz vai vispār nestrādātu, bet viņi zina, ka bez darba nav maizes. Tādēļ viņi ir spiesti strādāt. Amatnieks, tirgotājs un kalps, kas strādā tikai šī iemesla dēļ, saņem savu algu.

Otrais iemesls, kāpēc cilvēki strādā, ir alkatība. Viņi ir dedzīgi savā zemes aicinājumā, jo vēlas uzkrāt naudu un iegūt mantu. Tomēr, ja viņi to varētu paveikt, nestrādājot, viņi dotu priekšroku dīkdienībai. Tur, kur ir maz peļņas, šādos cilvēkos ir maz dedzības. Viņi necenšas kalpot savam tuvākajam, bet gan sev. Dieva Vārds saka, ka kristietim ar savām rokām jārada kaut kas labs, lai viņam būtu ko dot izslāpušajiem, taču tūkstošiem cilvēku cenšas kļūt bagāti uz izslāpušo rēķina. Arī viņi saņem savu atlīdzību par savu darbu. Kā nekristieši, kārdinājumu un citu slazdu sapīti, viņi grimst iznīcībā un pazudināšanā.

Ambīcijas ir trešais pamats dažu cilvēku darbam. Lai gan tas motivē strādniekus visās nozarēs, tas ir īpaši izplatīts mākslinieku un izglītoto vidū. Viņi vēlas radīt sev vārdu pasaulē. Lai citi redzētu un slavētu viņu mākslu un zināšanas, tas ir viņu galvenais mērķis. Ja viņu darbs ir veiksmīgs, viņi to nepiedēvē Dievam, bet gan sev. Viņi ir paši savi elki, un viņu darbs ir upuris, ko viņi paši nes. Viņu alga ir tikai šī. Viss viņu darbs ir grēks, un viņi ar to iegūst tikai Dieva dusmas. Dievs pretojas augstprātīgajiem un dod žēlastību pazemīgajiem.

Visbeidzot, daži cilvēki strādā vienkārši prieka dēļ, ko tas viņiem sniedz. Viņi ir pieraduši strādāt kopš bērnības un ir nonākuši tādā stāvoklī, ka vairs nevar dzīvot bez darba. Lai arī cik slavējami ir gūt prieku no sava darba, bet, ja to nemotivē paklausība Dievam un mīlestība pret tuvāko, tad Dieva priekšā tā joprojām ir grēcīga nodarbošanās.

Bet tas, kurš, tāpat kā Pēteris, visu atstāj un seko Kristum, nekad to nenožēlos. Jēzus dod savējiem visu, kas viņiem nepieciešams, un viņiem nav jāuztraucas. Kādu dienu Viņš viņiem dos galīgo atlīdzību: mūžīgo dzīvību. Jo, kā teikts Svētajos Rakstos: “Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” (Atkl.14:13)