Mans Dievs

“Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ..Es tevi svētīdams svētīšu.” [1.Moz.22:16-17]

Īsta ticība spriež šādi: Dievs ir mans Dievs, jo Viņš runā ar mani, piedod man manus grēkus un nedusmojas uz mani – kā Viņš apsola, sacīdams: “ES ESMU Tas Kungs, tavs Dievs.” (2.Moz.20:2) Te nu sirdij jāizdibina un jājautā: vai arī tu tici, ka Dievs ir tavs Dievs, tavs Tēvs un Pestītājs, kas grib tevi atpestīt no grēkiem un nāves? Un, ja tu jūti, ka vēl svārsties un šaubies, tad centies tikt brīvs no šīm šaubām, ik dienu uzcītīgi mācīdamies Dieva Vārdu.

Nekur citur visos Svētajos Rakstos nav sacīts, ka Dievs zvērējis – tas teikts vienīgi šajā vietā. No šiem vārdiem ir nācis viss, kas Ps.110:4 un Ps.132:11 sacīts par Dāvidam doto zvērestu. Jo, kā apsolījums par Ābrahama dzimumu ir nonācis līdz Dāvida pēcnācējiem, tā arī Ābrahamam doto zvērestu Raksti pārnes uz Dāvida personu.

Tā ne tikai Vēstules Ebrejiem autors, bet arī tēvi un pravieši ir redzējuši un apbrīnojuši lielo, bagātīgo Dieva žēlastību un žēlsirdību, kas pilnīgā veidā sniegta ar Viņa apsolījuma un tam pievienotā zvēresta palīdzību. Tādēļ pravieši un tēvi ir ar vislielāko uzcītību pārdomājuši šos vārdus, un Dāvids no tiem smēlies savus skaistākos psalmus; arī Jaunās Derības svētie ar lielu prieku ir slavējuši šo Dieva zvērestu. Caharija dzied: “..pieminēt savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam.” (Lk.1:72-73) Un Jaunava Marija saka: “Kā Viņš runājis uz mūsu tēviem, Ābrahamu un viņa dzimumu mūžīgi.” (Lk.1:55)