Nomaldījusies mīlestība

Nav neviena, kas dzīvotu bez mīlestības. Katram ir mīlestība.

Mēs zinām par tās spēku un kaisli. Mēs pat zinām, ka šī mīlestība veido visu mūsu dzīves jēgu.

Mums būtu kārdinājums atteikties no visas savas dzīves, jo tā vairs nebūtu dzīvošanas vērta, ja tajā nebūtu vairs mīlestības, ko esam piedzīvojuši.

Ikviens zina par šīs mīlestības spēku, kaisli un nozīmi.

Tomēr šī mīlestība ir mūsu mīlestība pret sevi.

Tieši šī mīlestība mūs piepilda un padara mūs uzņēmīgus un atjautīgus. Tādā veidā mēs piedzīvojam mīlestību, bet tikai tās velnišķīgajos atspulgos un karikatūrā kā sevis mīlestību.

Tomēr patmīlestība ir nomaldījusies mīlestība, kas ir sacēlusies pret savu avotu, mīlestība, kurai nav nepieciešama citu palīdzība un tāpēc ir nolemta būt neauglīga, mīlestība, kas būtībā ir naids pret Dievu un savu tuvāko, jo tie tikai apdraud manu patmīlības ciklu.

Abiem mīlestības veidiem patiesībā ir viens un tas pats spēks, viena un tā pati kaisle, viena un tā pati ekskluzivitāte.

Vienīgais, kas tos atšķir, ir ārkārtīgi atšķirīgais mērķis – vienā gadījumā es pats, otrā – Dievs un mans tuvākais.