Ko nozīmē piedzimt no ūdens un Gara?

“[..] tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā!” (Jņ.3:5)

Israēla skolotājiem – rabīniem –, kuriem piederēja Nikodēms, bija skaidrs, ka gaisā virmoja kāds jautājums, kas bija svarīgāks nekā visi citi šai dzīvē. Jautājums bija šis: “[..] kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Šeit Jēzus uz šo jautājumu sniedz atbildi.

Jūdiem – tāpat kā tik daudziem mūsu tautiešiem – bija bezmaz vai pašsaprotams, ka jautājums attiecas uz to, kas man nu jādara. Cilvēki pieņem par pašsaprotamu, ka jautājums ir par ko tādu, ko es spēju darīt, ja vien vēlos. Runa ir par to, ka vienīgi jāizmanto tie resursi, kas man jau ir. Daži šo jautājumu uztver galvenokārt kā teorētisku problēmu. Vai es tam varu ticēt? Vai kristīgā ticība pastāvēs, kad to pārbaudīšu ar savu prātu? Vai varbūt varu nonākt pie kaut kā pieņemamāka un ticamāka? Citiem tas ir jautājums par morāli. Kas man ir jāizvēlas no visām dzīvesveida iespējām, kuras man stāv priekšā?

Abos gadījumos cilvēks pieņem par pašsaprotamu, ka manā rīcībā jau ir resursi, kas nepieciešami, lai kļūtu par kristieti. Ja nu vien es izvēlos par tādu kļūt…

Jēzus apgalvo, ka šī ir liela kļūda. Šeit ir nepieciešams kaut kas jauns, kaut kas, ko vienīgi Dievs spēj mums dot. Mums ir jāpiedzimst “no augšienes”. Šeit Jēzus lieto vārdu, kas vienlaikus nozīmē ‘no jauna’.^* Tā Nikodēms to uztver. Taču Jēzus viņam paskaidro, ka runa nav par miesisku piedzimšanu. Un tomēr runa ir par piedzimšanu, kad tiek piešķilta dzirksts jaunai dzīvei. Tā nāk “no augšienes”, būdama Dieva darbs. Cilvēks piedzimst “no ūdens un Gara”.

Visticamāk, Nikodēms šos vārdus bija sapratis praviešu vēsts gaismā, ko viņš tik labi pārzināja. Dievs taču reiz paveiks lielu brīnumu un iejauksies, lai glābtu savu tautu. Tad Dievs izlies “ūdeni pār sausu zemi”, slacīs tos “ar šķīstu ūdeni”, izlies “savu Garu” pār tiem un dos tiem “savu Garu” (Jes.44:3; Ec.36:25-27). Jānis zināja, ka šiem vārdiem bija noteikta nozīme. Varbūt viņš to neaptvēra tai naktī, kad Nikodēms nāca pie Jēzus, taču vēlāk viņš to saprata. Viņš taču bija piedalījies notikumos, kuros piepildījās apsolījumi, ko Dievs bija devis savai tautai. Viņš apzinājās, ka Jēzus bija runājis par Kristību.

Un līdz ar to tiek arī pateikts pirmais un būtiskākais, kas mums ir jāzina par Kristību: tā ir Dieva darbs, Dieva iejaukšanās, kur viņš dāvā kaut ko, kas mums iepriekš nebija bijis un kas mums ir nepieciešams, lai mēs ieietu Dieva valstībā. Viss, ko mēs esam saņēmuši dabiskajā dzimšanā, nav pietiekami, lai mūs padarītu par kristiešiem, Dieva bērniem. To spēj paveikt tikai Gars. Un šeit nu Gars nāk ar ūdeni. Ūdens, kas šķīstī, ļauj augt un dāvā dzīvību, ir skaists simbols, taču Kristībā tas nav tikai simbols. Tas ir starpnieks un nesējs tam jaunajam, kas nāk: Garam, kas nu ir šeit, lai paveiktu savu darbu. Par šo darbu mēs vairāk dzirdēsim nākamās nedēļas laikā.

* – Grieķu vārds ἄνωθεν (Jņ.3:3, 7) bibliski tulkojams trejādi: 1) vietas nozīmē ‘no augšas’, ‘no augšienes’ (šādi vārds ἄνωθεν Jņ.3:3, 7 atveidots gan Ernsta Glika 1685. gada Jaunās Derības latviskojumā, gan 1997. gada revidētajā latviešu Bībeles tulkojumā, citi lietojumi šādā nozīmē Jaunajā Derībā Mk.15:38; Mt.27:51; Jņ.19:23; 3:27, 31; Jēk.1:17; 3:15), 2) laika nozīmē ‘no sākuma’ (Jaunajā Derībā – Lk.1:3; Ap.d.26:5), 3) ‘no jauna’, ‘atkal’, ‘vēlreiz (divējādā nozīme saglabājas Jņ.3:3, 7, citi lietojumi Jaunajā Derībā – Gal.4:9). Etimoloģiski ἄνωθεν pamatā ir apstākļa vārds ἄνω, kas bibliski tulkojams kā ‘augšā, ‘augšup’, klasiskajā grieķu valodā arī ar nozīmi ‘agrāk’ (antonīms κάτω, ‘lejā’, ‘lejup’, ‘vēlāk’). Gan baznīctēvu skaidrojumos par Jņ 3:3, 7, gan senajos Jaunās Derības tulkojumos parādās abas nozīmes – ‘no augšienes’, proti, no Dieva, un ‘no jauna’.