Svētajam Garam ir jāienāk sirdī

“Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja.” (Ap.d.2:1-2)

Svētais Lūka šeit mums ziņo, ka jūdi Jeruzālemē tikko kā bija iesākuši Vasarsvētku svinības, kuru laikā viņiem tika atgādināts par to, kā zibens, pērkona un dūmu vidū tika dota Bauslība Sinaja kalnā. Bet tad pēkšņi pulksten deviņos no rīta no debesīm nāca skaļa skaņa. Skaņa kļuva aizvien skaļāka, līdz to varēja dzirdēt visā pilsētā. Tā skanēja kā viesulis un piepildīja māju, kur mācekļi bija sapulcējušies. Tas bija kā zvans, ko Dievs zvanīja, lai pamodinātu Jeruzālemes iedzīvotājus un aicinātu viņus uz māju, kur viņi varētu vērot lielo Vasarsvētku brīnumu un dzirdēt pirmo kristīgo Vasarsvētku sprediķi. Bet tas bija arī Svētā Gara atnākšanas vēstījums mācekļiem. Tas, ko viņi toreiz piedzīvoja, ir attēls tam, ko jāpiedzīvo ikvienam cilvēkam, kurš ir Svētajā Garā.

Pēc savas miesīgās dabas cilvēks nespēj būt par mājvietu Svētajam Garam. Ikviens cilvēks guļ dziļā viltus drošības miegā, no kura viņam ir jātiek pamodinātiem. Pēc savas dabas cilvēki ir pilnīgi vienaldzīgi par pestīšanu. Un, pat ja viņi atzīst, ka ir lieli, pazuduši grēcinieki (un tas ir drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība), viņi neuzskata savus grēkus par kaut ko biedējošu. Ikviens cilvēks pēc savas dabas vairāk rūpējas par zemes komfortu un miesas labklājību nekā par debesu komfortu un garīgo prieku savai dvēselei. Kas paliek šādā stāvoklī, tas tur savu sirdi slēgtu Svētajam Garam, un Viņš nespēj tajā ienākt. Šāds cilvēks nevar tikt glābts.

Tātad, ja cilvēkam ir jātiek piepildītam ar Svēto Garu, lai viņš varētu tikt glābts, Dieva Bauslībai vispirms ir jāskan caur viņa sirdi kā spēcīgam vējam, kas nāk no debesīm, pamodinot viņu no garīgā miega. Vārdiem – “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa prāta… [un] tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu” (Mt.22:37, 39) – ir jāietriecas viņa sirdī kā pērkonam, liekot viņam vaimanāt: “Ak, cik liels grēcinieks es esmu! Es neesmu mīlējis ne Dievu, ne savu tuvāko!” Tam seko atziņa, ka “kas visu Bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem” (Jēk.2:10). Šis vārds, kā zibens spēriens no Dieva rokas, nogāž cilvēku zemē, tāpēc viņš dvēseles bailēs sauc: “Es esmu pazudis! Ak Dievs, ko man darīt, lai es tiktu glābts?”

Šī vēja brāzma apustuļiem nebija nepieciešama, jo viņi jau ar šausmām bija atzinuši, ka ir nabaga grēcinieki, un viņi jau bija lūguši Dievu pēc miera un mierinājuma savām bailīgajām sirdīm. Bet tiem trim tūkstošiem, kas Vasarsvētkos saņēma Svēto Garu, mēs lasām, ka viņiem vispirms bija jāpiedzīvo varenais, brāzmainais Bauslības vējš savās sirdīs. Savā Vasarsvētku sprediķī Pēteris ar lielu nopietnību stāstīja ļaudīm par viņu grēku, paziņojot, ka viņi ir nogalinājuši Dieva Dēlu. Rakstos teikts, ka “šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis” (Ap.d.2:37). Pētera vārdi viņus skāra kā zibens. Viņi pēkšņi saprata, ka ir pazuduši grēcinieki, kas pelnījuši Dieva dusmas, un tas lika viņiem iesaukties: “Brāļi, ko lai mēs darām?” (Ap.d.2:37)

Apdomāsim to labi. Ja mēs vēlamies tikt glābti, arī mums ir jāsaņem Svētais Gars. Un pirms Viņa ienākšanas mūsu sirdis ir jāizpurina varenajam, straujajam Bauslības vējam, kas liek mums atzīt, ka esam nabaga grēcinieki, lai mēs tad no dvēseles dziļumiem sauktu: “Kungs, ko lai mēs darām, lai mēs tiktu glābti?”