Būtiskais jautājums – redzēt baznīcu vai ticēt tai?

Runājot par kvantitāti vai kvalitāti, jautājuma būtība nebūt nav tāda, ka viena puse pievērš uzmanību cilvēku skaitam, bet otra puse – nē. Abi ieskati ir radikāli atšķirīgi, starp tiem ir bezdibenis, pie tam – kvalitatīva rakstura.

Runājot tieši un skaidri – Baznīcas izaugsmes kustība uzskata, ka spēj saredzēt un saskaitīt baznīcu, savukārt luterāņi, kā to apliecina Apustuļu ticības apliecībā, tic uz “vienu svētu kristīgu draudzi”. Pievērsiet uzmanību Vāgnera definīcijai:

Baznīcas izaugsmes kustības baznīca ir tā, par kuru Jēzus runā Mt. 16:18, kad Viņš saka: “Uz šīs klints Es celšu savu Baznīcu”. Tā ir Viņa Baznīca. Vai tā ir baptistu, luterāņu, episkopāļu vai pentakostāļu baznīca, ir otršķirīgs jautājums.

Pāris lappuses tālāk viņš citē:

Skaitliskā pieeja ir būtiska, lai izprastu baznīcas izaugsmi. Baznīcu veido saskaitāmi cilvēki, un to neskaitīšana neliecina par kādu īpašu garīgumu.

Salīdzināsim to ar Augsburgas ticības apliecības apoloģijas definīciju:

Baznīca nav tikai ārējo lietu un rituālu sadraudzība, kā tas ir valstiskās iekārtās, bet pašā pamatā tā ir ticības un Svētā Gara sadraudzība [cilvēku] sirdī, kurai, lai šo sadraudzību varētu pazīt, tomēr ir ārējās zīmes, proti, skaidrā Evaņģēlija mācība un sakramentu pārvaldīšana saskaņā ar Kristus Evaņģēliju.

Tātad, vai baznīca ir saskaitāma? Ir, bet tikai tad, ja skaitīšanu veic Dievs (Rom.11:3–4, sk. 2.Tim.2:19). Pat slavenais Vasarsvētkos atgriezto skaits – 3000 ir tikai aptuvens, nevis precīzs skaitlis (Ap.d.2:41). Mēs nevaram pārbaudīt citu cilvēku sirdis attiecībā uz dzīvību, kas “līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol.3:3). Saskaņā ar mīlestības likumu mēs uzskatām par kristiešiem visus, kurus vien varam par tādiem uzskatīt. Bet attiecībā uz ticību mums saistošs ir tikai tas, ko mēs uzzinām no Dieva atklāsmes. Tāpēc “apslēpta ir baznīca, svētie ir noslēpumā” Vienība starp Kristu un baznīcu ir liels noslēpums (Ef.5:32), kas nav uztverams ar mūsu sajūtām. Tāpat kā Kristus žēlastības valstība, arī baznīca ir “apslēpta zem krusta”, bet tāpēc tā ir jo reālāka.

Mēs arī nesapņojam šeit par Platona valsti, ..bet mēs mācām, ka šī baznīca patiesi pastāv. Proti, baznīca, ko veido patiesi ticīgie un taisnie cilvēki, kas izkaisīti pa visu pasauli. Un mēs pievienojam [tās] zīmes: skaidro Evaņģēlija mācību un sakramentus.

Jo arī šajā ziņā “mēs dzīvojam ticībā, nevis redzēšanā” (2.Kor.5:7).^*

Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pieejas baznīcai. Ticība darbojas no augšas uz leju, skatīšanās – no lejas uz augšu. Pirmā pieeja sākas ar Kristu un nosaka baznīcu Viņa tīrā Evaņģēlija un sakramentu ietvaros, kuros vienīgajos tā pastāv, no kuriem saņem savu dzīvību un patiesu kvalitatīvu izaugsmi. Tikai no sava Galvas baznīca “aug dievišķā augšanas spēkā” (Kol.2:19). Otra pieeja, skats no apakšas uz augšu, sāk ar
cilvēkiem jeb kristiešiem, kas ir redzami un saskaitāmi, un tai neizbēgami jānonāk pie secinājuma, ka šādā gadījumā baznīca ir kā lupatu sega, kuru veido viss un jebkas, kas vismaz kaut kādā veidā izskatās kristīgs.

* – Pievērsiet uzmanību Kristus sakramentālās miesas analoģijai ar Viņa mistisko miesu baznīcu. Hermanis Zasse raksta: