Atklāts un slēpts naidīgums pret baznīcu

Jēzus Kristus baznīca dzīvo un mijiedarbojas ar pasauli, kura vienmēr, slēptā vai klaji dumpinieciskā veidā, ir naidīga pret to.

Dažkārt šī opozīcija ir atklāta un šausminoša. Baznīcā Teksasā kāds vājprātīgs vīrietis izlēja savas dusmas pret mācītāju un dažiem kādas ģimenes locekļiem, kuri tur svinēja dievkalpojumu. Tā paša gada sākumā ISIS pašnāvnieki spridzinātāji iekļuva divās koptu baznīcās Ēģiptē un nogalināja vairāk nekā četrdesmit kristiešus, kuri tur bija sapulcējušies uz Palmu svētdienas dievkalpojumu. Un šādus piemērus no visas pasaules mēs diemžēl varētu minēt vēl un vēl.

Lai gan uzbrukumu motīvi dažkārt ir personiski, dažkārt – politiski, iznākums beigu beigās vienmēr ir viens un tas pats: debesu valstība cieš no to cilvēku vardarbības, kuri pret to ir naidīgi noskaņoti.

Ir saprotams, ka šādi šausminoši stāsti piesaista mūsu uzmanību, taču tie novērš uzmanību no cita, daudz izplatītāka veida naidīguma, proti, noklusētas, slēptas, graujošas opozīcijas pret baznīcu. Patiesībā tā bieži vien maskējas kā draudzība – Jūdam Iskariotam raksturīgā draudzība, kurā skūpsti nozīmē nodevību. Amerikā mēs tam esam liecinieki ik pēc četriem gadiem, kad politiskie kandidāti uzrunā kristiešu līderus, lai iegūtu viņu atbalstu prezidenta amatam. Patiesībā viņi cenšas baznīcu pārveidot par politisku instrumentu. (Pamēģiniet iztēloties Jēzu aģitējam Poncija Pilāta vēlēšanu kampaņā.) Un, ciktāl kristiešu līderi viņiem pielāgojas, viņu rokas ir vienlīdz netīras. Kandidāts var uzvarēt, taču baznīca nekad neuzvar. Tā vienmēr zaudē. Zaudē savu mērķi, savu godīgumu, savu identitāti kā valstībai, kura nav no šīs pasaules.

Slēptais naidīgums izpaužas kā opozīcija pret baznīcu kā balsi, kura sauc tuksnesī kā Jānis Kristītājs. Aicina mūsdienu hērodus nožēlot grēkus. Aicina grēciniekus uz Jordānas kristību ūdeņiem. Aicina gan varenos, gan zemos nākt pie “Dieva [Jēra], kurš nes pasaules grēku” (Jņ.1:29). Ciktāl baznīcai tiek izmežģīta roka vai saskrāpēta mugura, lai novirzītu tās uzmanību no sludināšanas par krusta muļķību, kas nav pasaulīga gudrība, tiktāl tā cieš no graujoša naidīguma, kas nāk no tās pašas pasaules, kuru baznīca cenšas glābt.

Starp atklātu un slēptu naidīgumu pastāv tūkstošiem citu opozīcijas paveidu. Mūs visus, ikvienu draudzi un ikvienu ticīgo neatkarīgi no mūsu kultūras konteksta, ik dienu bombardē ar dažādiem “ismiem”, kuri patiesībā ir vāji maskētas reliģijas, kas cenšas novērst mūsu sirdi no Kristus un pievērst šīs pasaules dieviem. Nacionālisms cenšas panākt mūsu uzticību vispārējam valsts dievam. Konsumerisms – mamona dievam. Egoisms – sevis paša dievam. Hēdonisms – baudas dievam.

Pāvila sprediķi Atēnu Areopagā nebūtu grūti mūsdienīgot: “Amerikas iedzīvotāji, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti reliģiozi. Jo, staigājot pa jūsu tirdzniecības centriem, skatoties jūsu televīzijas pārraides, vērojot jūsu politiku un pētot jūsu sporta veidus, es it visur atradu altārus zināmiem un nezināmiem dieviem” (Ap.d.17:22–23). Visiem šiem dieviem ir sava veida liturģijas, rituāli un sakramenti, ar kuriem tie cenšas iekarot mūsu sirdi un pieradināt mūs pie alternatīva dzīvesveida, kas ir pretējs “[tai] [ticībai], kas svētiem reiz uzticēta” (Jūd.1:3).

Tad nu kā mums – Kristus miesas locekļiem – dzīvot, strādāt un kalpot šajā pasaulē, kurā mēs vienlaikus esam gan pilsoņi, gan “piedzīvotāji un svešinieki” (1.Pēt.2:11)? Kā mums dzīvot jēgpilnu dzīvi savā dzimtajā mazpilsētā un lielpilsētās, kamēr gaidām arī “pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs” (Ebr.11:10)? Kā Kristus līgavai palikt uzticīgai savam vīram, kad tā saskaras ar atklātu vai slēptu naidīgumu? Kā mums atrast īsto ceļu šīs pasaules labirintos?

Netrūkst ceļu, kādus ir izvēlējušies kristieši, sākot ar izdevīgu laulību starp baznīcu un pasauli un beidzot ar eimišiem raksturīgu nošķirtību no valdošās kultūras vai klostera domāšanas veida mūsdienīgu modifikāciju, kādu piedāvā “Benedikta izvēle”. Pēdējais no tiem, šķiet, kļūst aizvien populārāks. “Benedikta izvēles” aizstāvji, piemēram, izsaka mudinājumu, ka “ir pienācis laiks visiem kristiešiem izņemt savus bērnus no valsts skolu sistēmas”. Viņi arī brīdina, ka kristiešiem vajadzētu kārtīgi padomāt, pirms uzsākt darbu jurisprudences vai medicīnas jomā, jo šajās profesijās viņiem varētu nākties izvēlēties starp kristietību un savu karjeru.

Šī kustība pat mudina, lai cilvēki nevis norēķinās ar kredītkartēm veikalos, kuri pieder nekristiešiem, bet gan “sāk atbalstīt kristiešu kopienas uzņēmumus, iepērkoties disciplinēti, proti, izvēloties savu finansiālo atbalstu novirzīt uzņēmumiem, kuru īpašnieki ir kristieši”. Īsāk sakot, vai tā vietā, lai cīnītos ar sekulāristu opozīcijas plūdiem, baznīcai nevajadzētu labāk “būvēt šķirstu, kurā patverties, līdz ūdens atkāpjas un mēs atkal varam nostāties uz sausas zemes”?

Šķirstu būvēšana patvērumam vai mūru celšana un grāvju rakšana ap baznīcām, lai tās aizsargātu no bezdievības armiju draudiem reizēm var šķist pievilcīga. Taču tas mūs kavē iet un darīt “par mācekļiem visas tautas” (Mt.28:19). Mēs nevaram būt “gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu [mūsos]”, ja aizvien vairāk norobežojamies no tiem, kuri par šo cerību jautās (1.Pēt.3:15). Tā kā ticīgie ir pasaules sāls un gaisma, tad glabāt šo sāli, ieslēgtu šķirstā, vai likt šai gaismai spīdēt tikai baznīcas pils mūros nozīmē atteikšanos būt par tiem, kas mēs esam. Tā ir atteikšanās būt tādiem, kādus mūs ir darījis Kristus, būt sālim un gaismai, ko vajag šai pasaulei.

Lai ar kādu pretestību mēs sastaptos – atklātu vai slēptu, vardarbīgu vai dumpiniecisku –, ceļš uz priekšu patiesībā ir ceļš atpakaļ. Atpakaļ nevis pie Svētā Benedikta un viņa valdīšanas iedvesmota neomonastiska dzīvesveida, bet gan daudz tālāk. Atpakaļ nevis uz mūsu ēras sesto gadsimtu, bet uz sesto gadsimtu pirms mūsu ēras. Ne pie Benedikta, bet pie Daniēla, pie Sadraha, Mesaha un Abed-Nego, pie Israēla Babilonijā.

Jaunajā Derībā Pēteris savas vēstules adresē tiem, kas dzīvo trimdā (1.Pēt.1:1, 17; 2:11). Vai gan ir vēl labāka vieta, kur meklēt gudrību par to, kā dzīvot trimdā mūsdienās, ja ne pie mūsu Vecās Derības brāļiem un māsām, kad viņi dzīvoja trimdā Babilonijā? Mūs pārsteigs viņu nespēks – nespēja norobežoties no pasaules, no publiskās telpas, no ideju tirgus. Pat nespēja izvairīties no politikas. Babilonijā viņi nebūvēja sienas, viņi būvēja tiltus.