Kas ir grēks pret Svēto Garu, kas netop piedots?

“Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību.” (Mk.3:28-29)

Ir viens grēks, ko nevar piedot ne šajā pasaulē, ne nākamajā, ne no Dieva, ne cilvēka puses. Tas ir grēks pret Svēto Garu. Grēku nožēla un atgriešanās nav iespējama tam, kurš ir izdarījis šo grēku. Lai gan šī persona joprojām dzīvo uz zemes, žēlastības laiks tai ir beidzies, un visas žēlastības durvis tai ir slēgtas. Dievs viņu vairs neaicina, neapgaismo, nepārmāca un neapžēlojas par viņu. Dievs viņu ir atdevis viņa nepareizajam prātam, un viņš jau ir nolādēts uz mūžību un neatgriezeniski pazudis.

Tie, kas izdara šo grēku, reti par to baidās. No otras puses, daudzi, kas ir tālu no šāda veida grēkošanas, nomoka sevi, domājot, ka viņi to ir izdarījuši. Tāpēc ir svarīgi, lai katrs kristietis precīzi zinātu, kas ir grēks pret Svēto Garu. Daži uzskata, ka tas ir ietiepīgs grēku nožēlas trūkums līdz nāvei. Citi domā, ka tā ir katra patiesības noliegšana un katrs ar prieku izdarīts grēks pēc atgriešanās. Vēl citi uzskata, ka tas ir saistīts ar nepatiesa zvēresta došanu vai solījumu velnam. Kristieši, kas ir krituši grēkos vai kuriem atkārtoti uzbrūk velns, dažreiz piedzīvo visādas briesmīgas domas. Viņi nespēj atbrīvoties no šīm domām, neskatoties uz savām nopūtām, lūgšanām un cīņām pret tām. Šīs domas viņus pavada un vajā visur, pat pie Tā Kunga altāra. Šādi kristieši parasti domā, ka ir grēkojuši pret Svēto Garu. Patiešām, daudzi kristieši, kas ir piedzīvojuši patīkamu Svētā Gara iedarbību tūlīt pēc atgriešanās, vēlāk atklāj, ka šie impulsi ir apstājušies, un tad viņi iedomājas, ka ir iekrituši šajā nepiedodamajā grēkā.

Bet kurš tad, saskaņā ar Dieva Vārdu, ir vainīgs šajā briesmīgajā grēkā pret Svēto Garu? Tie nav tie, kas nezināšanas un akluma dēļ zaimo dievišķo mācību, kā Sauls. Tie nav tie, kas, baidoties no nāves, savas dvēseles ciešanās noliedz ticību, kā Pēteris. Tie nav tie, kas pēc atgriešanās tiek miesas kārību pārņemti un krīt grēkā un negodā, kā Dāvids. Tie nav pat tie, kas savas sirds akluma dēļ dara visādas negantības, kā Manase. Visi šie ir atkal nonākuši pie žēlastības un grēku piedošanas. Pārkāpēji nav arī tās dārgās dvēseles, kuru sirdīs Sātans iešauj savus zaimus, kas dzel kā ugunīgas bultas, bet kuras joprojām no visas sirds ilgojas atbrīvoties no garīgajām ciešanām, kurās tās mokās.

Nē, tie, kas grēko pret Svēto Garu, ir tie, kuru sirdis Viņš ir pārliecinājis par dievišķo patiesību, tomēr tie noraida šo patiesību naida pret Dievu dēļ. Viņus, nenožēlojošs, sātanisks ļaunums, mudina zākāt, zaimot patiesību kā melus. Dievs šādus cilvēkus nodod nepakļāvīgo tiesai. Viņiem vairs nav cita upura par grēkiem, bet tā vietā viņus sagaida uguns, kas aprīs Dieva pretiniekus. Pat Kristus, Augstais Priesteris un visu grēcinieku Aizstāvis, vairs nelūdzas par viņiem. Svētais Gars vairs nedarbojas viņos. Šo cilvēku vārdi ir izņemti no to saraksta, kuri joprojām var atrast žēlastību. Viņu grēki nevar tikt piedoti ne šajā pasaulē, ne nākamajā pasaulē, un viņi tiks saņems sodu mūžīgajā tiesā.