Kristus augšāmcelšanās svētība visai cilvēcei

“[Jēzus Kristus] nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” (Rom.4:25)

Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir nevis paša Kristus, bet visu cilvēku godības pilnais mērķis. Viņš cieta, nomira un augšāmcēlās ne jau dēļ Sevis paša, bet gan visu labā. Viņa ciešanas un nāve nebija par Viņa paša grēkiem, bet gan par visas pasaules grēkiem. Kā saka pravietis Jesaja (53:5): “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” Kad Viņš augšāmcēlās no miroņiem, Viņš vairs nenesa kalpa vai grēcīgas miesas veidolu. Viņš nometa grēka nastu un atstāja to Savā kapā. Tas nozīmē, ka mūsu grēki vairs neatrodas Dieva vaiga priekšā; tie tagad ir aprakti un apglabāti uz mūžīgiem laikiem. Katrs kristietis saka: “Ko es esmu grēkojis, to Tu, Kungs Kristu, esi apracis kapā, tur Tu to esi ieslēdzis; tur tam arī jāpaliek.”

Ciešot un mirstot, Kristus vēlējās samaksāt parādu, ko bijām uzkrājuši ar saviem grēkiem, jo Viņš pats 69. psalmā (5. pants) saka: “Ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina.” Kad Viņš, kā mūsu ķīla, augšāmcēlās, tad Viņš tika atbrīvots no parādnieku nāves cietuma. Kur tagad ir mūsu parādu grāmata? Tā ir saplēsta. Visi mūsu parādi ir samaksāti. Dievs Tēvs tagad ar Kristus augšāmcelšanos ir paziņojis, ka Viņš vairs neprasīs no mums nekādu samaksu.

Kad Kristus cieta un nomira, Viņš vēlējās Sevi ziedot uz krusta altāra, lai panāktu cilvēku izlīgumu ar Dievu. Kad Dievs Viņu augšāmcēla no miroņiem, Dievs atklāti apliecināja debesu un zemes priekšā, ka Viņš ir pilnībā pieņēmis Sava Dēla upuri cilvēces labā.

Savās ciešanās un miršanā kā mūsu armijas vadonis, kā mūsu pestīšanas Valdnieks un kā mūsu Dāvids, Kristus sāka lielo cīņu ar mūsu ienaidniekiem: Bauslību, grēku, nāvi un velnu. Kad Viņš augšāmcēlās, Viņš piepildīja Bauslību, uzvarēja grēku, atņēma nāvei tās varu un satrieca velna galvu kā veco čūsku, triumfējot pār tumsas valdnieku un visiem viņa kalpiem. Tā kā Viņa kauja bija mūsu kauja, Viņa uzvara ir mūsu uzvara un Viņa iekarotais ir mūsu iekarotais. Tieši mūsu ienaidnieki guļ zem Viņa kājām. Kad Kristus cieta un mira, Viņš tika notiesāts mūsu vietā un notiesāts uz nāvi. Kuru tad Dievs attaisnoja, augšāmceļot Kristu no miroņiem? Kristum nebija nepieciešama attaisnošana, jo neviens nevarēja Viņu apsūdzēt nevienā grēkā. Kurš tika attaisnots Viņā? Kurš Viņā tika pasludināts par šķīstu un nevainīgu? Tie bijām mēs, tā bija visa pasaule. Viņa dzīvība ir mūsu dzīvība, un tāpat ir arī Viņa grēku piedošana un attaisnošana.

Kurš gan var pilnībā izteikt, cik liels mierinājums slēpjas Kristus augšāmcelšanā? Tā ir visbrīnišķīgākā grēku piedošana, ko pats Dievs ir pasludinājis visai pasaulei. Šeit Dieva mūžīgā mīlestība atklājas visā pārpilnībā un visspožākajā krāšņumā. Nepietika ar to, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, lai Viņš kļūtu par cilvēku mūsu dēļ. Nepietika ar to, ka Viņš upurēja Savu Dēlu nāvē mūsu dēļ. Ar dedzīgu mīlestību pret mums, grēciniekiem, Dievs negaidīja, kad mēs lūgsim Viņam žēlastību Kristū. Tā vietā Viņš steidzās mums dāvāt šo žēlastību caur Sava Dēla augšāmcelšanos, lai atbrīvotu mūs no visiem mūsu grēkiem un publiski pasludinātu gan debesu, gan zemes priekšā, ka mēs esam atpirkti, samierināti, šķīsti, nevainīgi un taisni Kristū.

Ak, cik tas ir liels mierinājums! Mūžīgi labi klājas tam, kurš pazīst, iemanto un bauda šo mierinājumu!