Pēc šīs dzīves sekos cita

“Bet tu noiesi mierā pie saviem tēviem; un tu tiksi apglabāts sirmā vecumā.” [1.Moz.15:15]

Tā Mozus parāda, ka Ābrahamam būs jāmirst, tomēr apsola, ka Viņš pats būs Ābrahama alga. Kā gan mēs to visu varētu saskaņot, ja negribētu secināt, ka pēc šīs dzīves sekos cita – labāka un mūžīga dzīve, kurai caur Dieva Dēlu tiksim modināti no zemes putekļiem?

Bet Sv. Pāvils Rom.4:23–26 saka: “Ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ,” – lai mēs ticētu, ka mūsu alga mums nezudīs – kaut arī tiksim aprakti un dusēsim zemē, mūsu alga būs tāda, ka dzīvosim kopā ar Dievu tikmēr, kamēr dzīvos Viņš pats, tas ir, mūžīgi. Ar šo cerību Ābrahamam pietiek, un, kaut arī viņš nepieredz piepildāmies apsolījumu par Kānaāna zemi, tomēr savā sirdī ir drošs un apmierināts, tā, ka spēj nicināt nāvi; jo Ābrahams zina, ka mūžībā dzīvos kopā ar Dievu.

Jo, kā jau sacīts, tas rakstīts ne tikai Ābrahama, bet arī mūsu dēļ, lai mēs līdz ar Ābrahamu ticētu sievas dzimumam un šādā cerībā pārvarētu nāvi, nebaidīdamies aiziet no šīs dzīves. Mūsu miesas gan tiks apraktas zemē, tās satrūdēs un pārvērtīsies pīšļos un putekļos; taču savā laikā zeme atdos šo ķīlu Tam, kas mums apsolījis būt mūsu alga. Šī cerība ir droša un stipra.