Pirmais bauslis

Kristus ciešanu laika pirmajā svētdienā Svētais Matejs mums stāsta, ka velns aizveda Jēzu “uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja.” (Mt.4:8-11)

Pirmais bauslis skan: Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Luters šo vārdu nozīmi paskaidro šādi:

Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.

Bet kas vai kurš ir Dievs? Lielajā katehismā Mārtiņš Luters atbild:

Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Tātad — iemantot Dievu nav nekas cits, ka no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, — tikai sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks.

Visiem cilvēkiem ir dievs, jo visiem cilvēkiem ir kāds vai kaut kas, pie kā Viņi meklē svētību, palīdzību un mierinājumu. Bet tas nav pietiekami labi, ja kādam vienkārši ir dievs. Pirmais bauslis nesaka ‘Tev būs dievs”, bet ”Tev nebūs cits dievs”. šajā bauslī vienīgais patiesais Dievs māca, ka ir jāpaļaujas vienīgi uz viņu un jātic viņam no visas sirds.

Citi dievi var kādam sniegt zināmu palīdzību vai mierinājumu. Sātans varēja dot Jēzum visas pasaules valstības un to godību. Bet tāds labums no viltus dieva ir īslaicīgs, un vienīgais patiesais Dievs draud sodīt ar mūžīgu dusmu sodu visus, kas viņu noraida. Mūsu Kungam Jēzum, pilnīgajam cilvēkam, nebija cita dieva. Viņš neklupa, nepakrita un nepielūdza Sātanu, neskatoties uz grandiozo velna apsolījumu dot viņam par atlīdzību visu pasauli. Tā vietā Kristus sacīja: “Tev būs Kungu, savu Dievu, pielūgt un tikai Viņam vien kalpot.” Ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Jēzus mums ir atklājis vienu vienīgo patieso Dievu, kurš vienīgais ir mūsu Glābējs.

Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus pienāca pie saviem mācekļiem un sacīja viņiem: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” (Mt.28:18-20)

Nav nejaušība, ka Mazais katehisms sākas ar Pirmo bausli:

Tev nebūs citu dievu turēt.

Jo patiesa ticība un patiesais Dievs iet roku rokā. Ja vēlaties iegūt patiesu ticību, jums ir jābūt patiesam Dievam. Bet, lai iegūtu patieso Dievu, jums ir jāzina, kas ir patiesais Dievs. Diemžēl vārds “Dievs” ir kļuvis tik vispārīgs, ka nepietiek tikai ar vārdiem: “Tici Dievam”. Kuram Dievam? Mēs nevaram vienkārši pieņemt, ka katra “Dieva” pieminēšana, ko sastopam mūsu pasaulē, ir atsauce uz vienu un vienīgo patieso Dievu.

Kristieši turpretī zina, kas ir vienīgais patiesais Dievs, jo Viņu mums ir atklājis Viņa Dēls Jēzus Kristus. Pirms debesbraukšanas Jēzus skaidri atklāja vienīgo patieso Dievu apustuļiem dotā uzdevumā: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Šajā pantā mums ir skaidra atklāsme par to, kas ir vienīgais Dievs: Viņš ir Svētā Trīsvienība — Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Un no pārējiem Svētajiem Rakstiem mēs atzīstam, ka viņš ir trīs atšķirīgas Personas vienā dievišķā Būtnē. Nebūtu gan pareizi sākt ar vispārīgām formulām — viena Dieva būtība un trīs personas. Tas ir tas, ar ko senās baznīcas tēvi beidza pēc rūpīgām svēto Rakstu studijām. Viņi savu mācību nedibināja arī atsevišķos Vecās Derības tekstos, kuros mēs parasti rodam norādes uz Trīsvienīgo Dievu, piemēram, majestātiskā daudzskaitļa lietošanā radīšanas stāstā: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” (1.Moz.1:26); trīs Ābrahāma apmeklētāji (1.Moz.18), atsauces Svētajos Rakstos uz Dieva Vārdu un Garu vai uz Viņa Gudrību, piemēram, Ps.32:6, LXX; Salamana pamācības 8:22, Jesajas vīzija, kas turpina skanēt mūsu liturģijā — svēts, svēts, svēts (Jes.6) vai Sirmgalvis un Cilvēka Dēls (Dan.7). Trinitārā teoloģija neattīstījās kā mēģinājums izskaidrot šādas Rakstu vietas.

Ja termins “Kungs” tiek lietots tā pilnīgākajā nozīmē kā dievišķās, vārdos neizsakāmās tetragrammas YHWH aizvietotājs runātajā vārdā (un Septuagintā – rakstītajā), tas attiecas tikai uz Dievu. Tātad apgalvot, ka Dievs ir piešķīris šo vārdu, “pāri visiem vārdiem” krustā sistajam un paaugstinātajam Kristum (Fil.2:9), nozīmē atpazīt Kristū to, kas ir būt Dievam, apliecināt, ka neparastā veidā‘ ka Kristus ir līdzdalīgs Dieva dievišķībā: “Mums ir viens Dievs Tēvs… un viens Kungs Jēzus Kristus” (1.Kor.8:6). Jēzus dievišķums tālāk parādās apustuliskajos rakstos, piedēvējot viņam darbības, kas saskaņā ar Rakstiem pieder tikai Dievam, piemēram, grēku piedošana (sal. Mk.2:7) un aktīva darbība radīšanā (sal. Kol 1:6; Jņ.1:3).

Pirmā gadsimta beigās Jēzu nepārprotami sauca par “Dievu” (ο θεός, Jņ.20:28), un pēc dažām desmitgadēm Plīnijs ziņo, kā kristieši viņa apkārtnē pulcējās rītausmā, “lai dziedātu himnas Kristum it kā Dievam.” Turklāt sacīt: “Jēzus ir Tas Kungs”, tas ir, tas, par ko runāts bauslībā, psalmos un praviešos, ir iespējams tikai Svētajam Garam (1.Kor.12:3), Dieva Garam, kas turpina darbu kā cits Aizstāvis, (Jņ.14:16; 15:26) un kurš tagad mājo kristiešu sirdīs, mācot viņiem visu un dodot viņiem iespēju piesaukt Dievu kā Tēvu (Rom.8:9-17; Gal.4:6). Apustuļus neinteresēja Svētajos Rakstos atrodamie plurālie tēli un analoģijas, ne arī daudzveidības un vienotības saskaņošana, kā trīs var būt viens, vai viens trīs, bet viņi noteikti gribēja ar Svēto Rakstu starpniecību Svētajā Garā izskaidrot, kā Tas Kungs Jēzus saistās ar vienu Dievu, savu Tēvu.

Šī no apustuļiem nākošā trinitārās teoloģijas pamatgramatika, ka vienīgais Dievs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, ir Tā Kunga Jēzus Kristus, Dieva Dēla Tēvs, kas darīts zināms Garā un caur to, vislielākajā mērā tiek saglabāta ceturtā gadsimta abstraktajās diskusijās, Nīkajas un Konstantinopoles ticības apliecībās un liturģiskajā valodā. Šī trinitārā teoloģija izriet no pārdomām par to, kā krustā sistais un paaugstinātais Kungs Jēzus Kristus Svētajā Garā un caur Svēto Garu atklāj vienu vienīgo Dievu kā Tēvu, kas arī auj kopā ar Kristu krustā sistajiem adoptētajiem jeb pieņemtajiem dēliem piesaukt to pašu Dievu kā Tēvu. Tas nozīmē, ka trīsvienības teoloģijai ir mazāk sakara ar trīs dievišķo personu eksistenci debesīs, bet vairāk ar šo jauno veidu apliecinot vienu Dievu, kurš caur Svēto Garu mums atklājas Dēlā.

Mums patiešām nav citu dievu, jo vienīgais patiesais Dievs mūs nav atstājis neziņā, lai saprastu, kas Viņš ir. Viņš mums ir atklājis Savu Vārdu caur Savu Dēlu Jēzu, lai mēs tiktu izglābti, ticot tikai viņam un nākot pie patiesības atziņas.

Saviem mācekļiem Jēzus saka: “Nebīstieties no tiem, jo nav nekā apslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē”. (Mt.10:26-28)

Pirmā baušļa skaidrojums māca vairāk par visu bīties, mīlēt un paļauties uz Dievu. Un mēs varam pamatoti jautāt par katru no šiem vārdiem: “Ko tas nozīmē?” Ko nozīmē bīties Dieva vairāk par visu citu? Daudzi uzskata, ka bailes no Dieva ir novecojis priekšstats. Pat luterāņi varētu domāt, ka bīties Dievu nozīmē atgriezties viduslaiku māņticībā un aizmirst evaņģēliju. Bet Jēzus ļoti skaidri pavēl mums bīties Dievu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš var iemest gan dvēseli, gan miesu ellē. Patiesībā Viņš ir teicis, ka Viņš to darīs. Dievs draud sodīt visus, kas pārkāpj viņa baušļus. Tāpēc mums ir jābaidās no viņa dusmām, lai nedarām neko pret viņa baušļiem.

Tomēr bīties Dievu nenozīmē aizmirst pārējo Bībeli. Baidoties no Dieva, mēs arī ticam, ka Jēzus Kristus nesa mūsu grēkus savā miesā pie krusta, izciešot Dieva dusmas un sodu, ko bijām pelnījuši par viņa baušļu pārkāpšanu. Tā kā Kristus cieta par mums, mēs, kas viņam ticam, tiekam atzīti par taisniem Dieva acīs. Tomēr Dievs ir svēts un Viņa Likums ir un paliek patiess. Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem, bet nedod mums atļauju turpināt grēkot. Kā kristiešiem mums ir jāturpina bīties Tā Kunga priekšā, bēgot no kārdinājumiem, lai mēs negrēkotu, un grēkojot, jābēg tikai pie Kristus, pie kura vien mēs atrodam piedošanu, žēlastību un mūžīgo dzīvību.

Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. — Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” (Mt.22:34-40) Pirmais bauslis nozīmē, ka mums ir jāmīl Dievs pāri visam, jābaidās un jāuzticas Viņam.

Patiešām, visas Likuma jeb Bauslības prasības tiek izpildītas vienā vārdā “Mīlestība”. Kā mācīja Jēzus, bauslības pirmā galdiņa kopsavilkums ir: “Mīli To Kungu, savu Dievu”, bet otrā — “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Ne mīlestība pret Dievu, ne mīlestība pret tuvāko mums nav dabiska. Sākotnējā grēka samaitātības dēj mēs esam daudz vairāk tendēti mīlēt sevi nekā jebkuru citu. Mēs meklējam savu labumu, mēs vēlamies savu godu, mēs īstenojam savas intereses. Bet Dievs ir mīlestība, un Viņš parāda savu mīlestību pret mums ar to, ka Kristus par mums nomira, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Jēzus Kristus mira pie krusta labprātīgi un pazemīgi upurējot sevi par mums, un no tā mēs iepazīstam mīlestību, mēs redzam, ka Dievs ir mīlestība, un pie krusta Viņa mīlestības patiesā būtība atklājas mums. Šo mīlestību, raksta apustulis Pāvils Romiešiem 5.nodaļā, mūsu sirdīs ir ielējis Svētais Gars, kas mums ir dots. Mēs tagad mīlam, jo Dievs mūs pirmais mīlēja. Mēs mīlam Dievu, labprātīgi un pielūgsmē paklausot viņa baušļiem, un mēs mīlam savu tuvāko priecīgā un labprātīgā kalpošanā. Jēzus saka farizejiem, ka šie divi baušļi ir līdzīgi viens otram. Mēs esam redzējuši un pazinuši gan Dieva, gan tuvākā mīlestību Jēzus Kristus, Viņa Dēla, krustā.

“No slazda es saucu Kungu, no plašumiem man atsaucās Kungs! Kungs ar mani, es nebaidos — ko var padarīt man cilvēks? Kungs ar mani, viņš palīdz man, lepni nolūkošos uz tiem, kas nīst mani! Labāk patverties pie Kunga nekā paļauties uz cilvēkiem. Labāk patverties pie Kunga nekā paļauties uz augstmaņiem.” (Ps.118:5-9) Pēdējais, ko no mums prasa Pirmais bauslis, ir pāri visam, vairāk par visu paļauties uz Dievu. Tas mūs atgriež pie pašas dieva definīcijas. Atkal, kā Luters rakstīja Lielajā katehismā:

Dievs nozīmē to, no kura mums jāsagaida viss labais un pie kura mums jāmeklē patvērums visās bēdās.

Cik daudz cilvēku dzīvo nelaimē, jo uzticas viltus dievam! Kā māca 146.psalms: “Nepaļaujieties uz valdniekiem, uz cilvēka dēlu, kurā nav pestīšanas. Kad viņa elpa aiziet, Viņš atgriežas zemē; tieši tajā dienā viņa plāni iet bojā.” Jebkura paļaušanās uz visu ko citu nekā Dievs galu galā izrādīsies veltīga, jo tikai Dievs ir mūžīgs un viņam ir pestīšana. Visi pārējie palīgi neizbēgami pievils. Bet tas, kas paļaujas uz To Kungu, nekad nav vīlies, jo Dievs nekad nepievil. Viņš ir visa labā Devējs, un Viņš to dara brīvi un bagātīgi.

Šajā dzīvē Viņš dod mums miesu un dzīvību, ēdienu un dzērienu, veselību, aizsardzību, mieru un visu pārējo, kas mums nepieciešams. Vēl vairāk, Viņš ir bagātīgi apgādājis mūsu dvēseles ar žēlastības līdzekļiem, Savu Vārdu un Noslēpumiem, kas sniedz mums pestīšanu, ko Jēzus Kristus ieguva savā krusta nāvē. Patiešām, tikai Dievs ir tas, no kura mēs saņemam visu labo un kurš mūs atbrīvo no visa ļaunā. Tāpēc paļausimies uz Viņu un labprāt darīsim to, ko Viņš pavēl.