Būšana par kristieti ietver pastāvīgu cīņu

“Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1.Tim.6:12)

Ījābs saka: “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?” (7:1) Kristus aicina Savus mācekļus: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem.” (Lk.13:24) Visbeidzot, Pāvils piebilst: “[Atlēts] dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi.” (2.Tim.2:5) Šeit mēs redzam, ka bez kaujas, bez pūlēm un bez cīņas – bez uzvarošas cīņas – nav patiesa kristieša.

Daudzi domā, ka, tiklīdz cilvēks ir atgriezies un tapis par kristieti, viņš ir pabeidzis grūto grēku nožēlas darbu un tad var atpūsties. Viņš ir kā cilvēks, kurš pēc vētraina jūras brauciena beidzot ir nonācis drošā ostā; bojāejas briesmas ir laimīgi garām, un šāda cilvēka dvēsele ir nogādāta drošā vietā un vairs nav jābaidās no kuģa avārijas. Tomēr šī ir ārkārtīgi bīstama sevis maldināšana. Jo tieši atgriešanās brīdī viņā sākas patiesā cīņa. Kad Kristus saka: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem,” Viņš atsaucas ne tikai uz sākotnējo grēku nožēlas darbību, bet gan uz visu kristīgās dzīves gaitu līdz pat nāvei. Tas viss kopā veido šauros vārtus un šauro taku, kas ved uz dzīvību.

Kad cilvēks ir atgriezies, viņš nav šķīsts gars. Viņš vienmēr saglabā labu daļu miesas. Viņš patiešām vairs nav no pasaules, bet joprojām ir pasaulē. Un, lai gan viņš vairs neatrodas tumsas varas pakļautībā, viņš turpina dzīvot tur, kur valda tumsas valdnieks sātans un “staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt” (1.Pēt.5:8). Tāpēc atgrieztam kristietim pastāvīgi pretojas šie trīs ienaidnieki: miesa, pasaule un velns. Ja viņš neturpina cīnīties pret tiem, viņš drīz vien atkal nonāk to varā, un tad viņa ticība un pestīšana tiek zaudēta. Visur, kur kristietī nav cīņas, pastāv pastāvīga sakāve.

Pēc kļūšanas par kristieti cilvēka sirdī paliek iedīglis ne tikai pret vienu vai otru grēku, bet pret visiem grēkiem. Kas tam netic, jo nav to pieredzējis, patiesībā jau no jauna ir iegrimis garīgajā nāvē. Un kas ik dienas tiek vilināts uz visādiem grēkiem domās, vārdos un darbos, bet, kas tā vietā, lai cīnītos pret šiem kārdinājumiem, tos uzskata par teju kā sīkumiem, tas ne mazāk ir bez dzīvas, glābjošas ticības.

Pat kristietis reizēm pārsteidzīgi nodara pāri savam tuvākajam, aizvaino viņu vai aprunā aiz muguras. Turklāt kristietis var ļaut sevi maldināt, prātojot par bagātības iegūšanu, izmantojot savu tuvāko un atkāpjoties no stingrās patiesības. Kristieti dažreiz pārņem dusmas, aizvainojums, skaudība un prieks par tuvākā nelaimi. Jo Rakstos teikts, ka mēs grēkojam daudzos veidos. Tomēr, kad patiess kristietis grēko šādi, ir tā, it kā viņam miesā būtu skabarga, kas viņu nepārtraukti sāpina. Viņš nevar būt mierā, kamēr ar patiesu grēku nožēlu nav noņēmis šo skabargu no savas sirdsapziņas. Katrs klupiens viņu pamodina iekšējai cīņai, un, ja citi kristieši viņam parāda viņa vainu, viņš drīz vien beidz pretoties, atzīst savu grēku un tad kļūst pazemīgāks un modrāks.

Tomēr, ja kāds krīt grēkā un tas viņam netraucē dzīvot, ja viņš nevēlas cīnīties pret to vai tikt sodīts par to, ja viņš nevēlas laboties, kad viņam atgādina par viņa rīcību, un ja viņš nevēlas redzēt taisnīguma īstenošanos, viņš noteikti nav kristietis. Viņa iedomātā ticība ir mirusi. Tas, kas nav aktīvs mīlestībā un neattīra sirdi no mirušiem darbiem, tam nav ticības. Tāpēc nemaldināsim sevi ar kristietību, kas neietver pastāvīgu cīņu:

Jo, kas nenes cīņas nastu, tas dzīvības kroni neiegūs.