Kā cīnīties ar sātana kārdinājumiem?

“Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebr.12:1-2)

Ikviens, kas ir uzvarējis kopā ar Kristu, arī cīnīsies ar Viņu. Ja sātanam izdotos ko nodarīt Galvai, Viņa locekļi nebūtu drošībā. Kristus ir Virspavēlnieks, un visi ticīgie kristieši ir aicināti uz garīgu karu. Garīgā Israēla Dievs tiek saukts par Kungu Cebaotu, tas ir, par pulku Kungu. Katrs mazais Svēto Rakstu teksts ir kā pūšamais rags, kas ar savu izdoto skaņu aicina kristieti uz cīņu. Kristībā katrs no mums zvērēja atteikties no velna un visiem viņa darbiem un cīnīties pret viņu. Tāpat kā Kristus tūlīt pēc kristībām tika vests tuksnesī, lai tiktu kārdināts, tāpat visiem, kas ir kristīti Jēzū Kristū, vajadzētu sagaidīt to pašu.

Tāpēc ir nepieciešamas divas lietas. Cilvēkam ir jāatpazīst sātana viltība un jāzina, kā viņu pārvarēt. Mēs mācāmies abas lietas no mūsu Kunga kārdinājumu piemēra tuksnesī. Pirmkārt, velns norādīja Kristum uz nožēlojamo stāvokli, kurā Viņš atradās, lai liktu Viņam apšaubīt, ka Viņš ir Dieva Dēls: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizes klaipiem.” (Mt.4:3) Viņš gribēja teikt: “Kā Tu vari iedomāties, ka esi Dieva Dēls, ja Tev jādzīvo badā un postā?” Kad šis kārdinājums nebija veiksmīgs, sātans novietoja Kristu uz tempļa jumta un teica: “Ja Tu esi Dieva Dēls, meties zemē, jo ir rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzi.” (Mt.4:6) Šeit sātans mēģināja kārdināt Kristu, sagrozot Dieva Vārdu, jo viņš patiešām citēja Rakstus, bet izlaida svarīgus vārdus. 91. psalmā ir skaidri teikts, ka eņģeļi “Tevi sargās visos Tavos ceļos” (11.pants). Sātans iesaka Kristum novērst skatienu no šiem vārdiem un, kārdinot Dievu, pazemināties līdz viņa vēlmēm. Bet, kad arī šis kārdinājums nebija veiksmīgs, Sātans kļuva vēl nekaunīgāks un aizveda Kristu “ļoti augstā kalnā un rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību. Un sacīja Viņam: “To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” (Mt.4:8-9)

Sātans beidzot vēlējās apžilbināt un iekarot Kristu ar šīs pasaules bagātību, godību un kārībām. Šie ir trīs galvenie kārdinājumi, ar kuriem saskaras katrs Kristum ticīgais. Sātans var mēģināt padarīt kristieti nomāktu nabadzības, trūkuma, bēdu, posta, kauna, izsmiekla un visu citu nelaimju dēļ. Sagrozot Dieva Vārdu, viņš var arī mēģināt pamudināt kristieti uz visādām bīstamām kļūdām, ķecerībām un šaubām par šo Vārdu. Visbeidzot, viņš var mēģināt ar apmānu par labām dienām, bagātību, godību un pasaules priekiem atkal ievilināt kristieša nabaga sirdi savos elles tīklos.

Kā kristietim vajadzētu aizstāvēties no šiem uzbrukumiem? Kristus, Virspavēlnieks, mums parādīja kā, un Viņa kristīgie karavīri seko Viņam. Bet kā Kristus cīnījās un uzvarēja? Sātans kārdināja Viņu uz neticību, bet Viņš atbildēja: “Ir rakstīts.” Sātans kārdināja Viņu, paļauties uz maldu mācībām, un Viņš atkal atbildēja: “Ir rakstīts.” Sātans kārdināja Viņu ar lepnumu, lai Viņš kļūst lepns, un Viņš trešo reizi atbildēja: “Ir rakstīts.” Ar dažiem vārdiem no Vecās Derības Rakstiem Viņš iznīcināja visus elles gara nocietinājumus un cietokšņus. Kā gan citādi Kristus varēja skaidrāk un neapstrīdamāk parādīt visai pasaulei, ka Bībele ir Viņa neiznīcīgais Vārds, Viņa, kurš radīja debesis un zemi, un ka šis Vārds stingri stāv, kad viss pārējais iet bojā!

Kā kristiešiem, mums arī jāļauj Vārdam būt mūsu ierocim visos kārdinājumos. Mums jāmācās no mūsu Glābēja tā, lai mēs atbildētu uz visiem velna uzbrukumiem tikai ar: “Ir rakstīts.” Dieva Vārds ir Svētā Gara zobens. Ja mēs to satveram ticībā, mēs varam cīnīties, un visas ļaundara ugunīgās bultas tiks nodzēstas un satriektas uz mūsu ticības vairoga.